Dzimis profesora Kārļa Strauberga ģimenē Rīgā, 1932. gada 20. martā. Bēgot no komunisma terora, dodas trimdā uz Zviedriju 12 gadu vecumā. Apmeklē skolu Stokholmā Zviedrijā, bet redzot, ka mācības iet par lēnu viņa patiesajām spējām, iegūst vidējo izglītību kā privātskolnieks. Andreja intelektuālās spējas mācīties, ātri lasīt grāmatas un saprast lietas ir īpašības, kuras spīd cauri visai viņa dzīvei. Nav tādas dziesmas, ko viņš nezināja, ne tādi vēstures fakti, kurus nemācēja izskaidrot. Viņam patika dziedāt, un viņš vienmēr zināja vairāk dziesmas, nekā kāds cits.

Korejas karam sākoties, baidoties no komunisma izplatīšanas tālāk Eiropā, profesors Straubergs aizsūtīja Andreju ar vecāko brāli Jāni uz Austrāliju. Vidējais brālis Ludis un māsa Ieva palika Zviedrijā ar vecākiem. Uzsācis universitātes studijas Melburnā, pēc diviem gadiem Andrejs atgriezās Zviedrijā, bet brālis Jānis palika Austrālijā.

Atgriežoties no Austrālijas 1954. gadā, jaunais students ar labām angļu valodas zināšanām iestājās Stokholmas Universitātē, lai mācīties ķīmiju, fiziku un matemātiku. Ar savu gudro prātu eksāmenus nolikt viņam nebija nekādu grūtību, bet zinādams to, viņš ar studijām nesteidzās, bet aktīvi piedalījās jaunatnes dzīvē.

Vecāki saņēma pensiju, bet uzturēt divus dēlus un meitu nebija vienmēr pa makam. Jaunieši visi kaut kur piestrādāja. Andrejs ar Ludi kopā ar daudziem Stokholmas un Upsalas latviešiem piestrādājam saldējumu fabrikā GB Glace. Latviešu maiņu no plkst. 10 vakarā līdz plkst. 6 no rīta vadīja prāvesti Sakārnis un Teriņš. Vienmēr visiem pretendentiem gan studentiem, gan pensionāriem vietas nebija, tāpēc prāvesti sadalīja brālīgi naktis starp visiem gribētājiem. Andrejs Straubergs ar savu jautrību un humoru bija šīs latviešu trimdinieku grupas inspirētājs. Caur visai naktij netrūka jautrības, kopā ar labi padarīto darbu.

Nacionālā un internacionālā politika bija Andreja sevišķa interese. Viņš organizēja demonstrācijas pret Vjetkongu (Việt cộng) un par ASV iesaistīšanos Indoķīnas karā. Viņš bija viens no aktīviem līdzdalībniekiem Stokholmas jauniešu rīkotajā demonstrācijā pret Hruščovu. Padomju diktatora vizītes laikā Stokholmā viesnīcas tuvumā tika izlaists sivēns ar uzzīmētu cilvēka – Hrušķova ģīmetni. Incidents guva lielu preses atsauksmi visā pasaulē.

Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības (ELJA) rindās Andrejs jau bija no paša sākuma, un nebija neviens no piecdesmitiem līdz pat septiņdesmitiem gadiem, kas nepazina un nezināja, kas ir Strubiķis. Viņa personība, humora izjūta un milzīgās zināšanas par visu ko, vienmēr ap sevi pulcēja jaunos latviešus, kuri uzmanīgi klausījās Andreja teikto, lai tālāk nodotu šos gudros vārdos Eiropas trimdas latviešu saietos. Zīmīgi, ka Andrejs parasti neieņēma amatus ELJA, izņemot vienu reizi prezidija priekšsēža amatu 1959. gada Kongresā Hamburgā.

Viņš parasti piedalījās visās debatēs un klausītājus pārliecināja ar savu konservatīvi nacionālo stāju toreizējo liberālisma pārņemto jaunatni. Vislielākās debates vilkās vakaros un cauru nakti līdz pat rīta stundai. Andrejs bieži bija pēdējais, kas devās pie miega. Kā piemērs varētu būt gadījums no Berlīnes uz Hanoveru pārceltā 1. Vispasaules Jaunatnes kongresa laikā 1968. gadā. Trīs dienas pēc kongresa beigām vēl kaudzīte jauniešu nebija varējuši aizbraukt mājās – debates un draudzēšanās kādā krodziņā bija ievilkušās, nauda izbeigusies, kad Andrejs izsaucās: „Mums jātiek ārā no Hanoveras!“

Ilgus gadus Andrejs darbojās Zviedrijas Latviešu Centrālā padomē no Nacionālā darbinieku saraksta. Astoņdesmitos gados arī kā viens no Zviedrijas pārstāvjiem LAK EC.

Stokholmas Latviešu teātris 50os gadus uzveda Mērnieku laikus. Arī tur Andrejs atrada sev lomu. Nerunājot par Laimdotas lomu, ELJA kongresā Gēteborgā 1960. gadā.

Savā iemīļotā korporācijā Lettonia viņš ieņēma vairākus amatus Zviedrijas Lettoņu kopā, arī bija seniors divus gadus. Viņš darbojās Lettonia pie katras iespējas un lika to pirmā vietā. Deviņdesmitajos gados strādāja pie Album Lettonorum koriģēšanas un saprotams bija gaidīts viesis atjaunotajā Lettoniā Rīgā. Uzņēma arī Lettoņus savās lauku mājās Seski Džūkstē.

Andreja dzīvi – tikt ārā no Hanoveras – izglāba satikšanās Hallstahamarā Jaunatnes dienās ar Dzintru Vilporu. Sekoja kāzas 1966. g., tad dēla Kārļa un meitas Lailas dzimšana. Saprotams, arī augstskolas beigšana ar kandidāta grādu un iestāšanās skolotāja darbā Rogsvedas skolā, Stokholmā.

Kā nacionālam latviskam cilvēkam skats vērsās uz Minsteres Latviešu ģimnāzijas pusi, kur Andrejs nostrādāja divus mācību gadus no1972. līdz 1974. gadam kā matemātikas skolotājs. Viņš atkārtoti atgriezās Minsterē kā direktora vietnieks astoņdesmitajos gados. Turpinot skolotāja gaitas Stokholmā Botvidas ģimnāzijā, Andrejs bija iecienīts – stingrs, bet draudzīgs – skolotājs. Tiklīdz parādījās izdevība, viņš iesaistījās datoru zinātnes attīstīšanā un piemērošanai ģimnāzijas vajadzībām. Pēdējos okupācijas gadus arī palīdzēja Latvijas Izglītības ministrijai datoru jautājumos.

Andreju varētu apzīmēt ar vārdu labestība un draudzība. Kādreiz cilvēki to izmantoja, lai pie viņa pārlaistu nakti, kad pēdējais vilciens bija aizgājis. Andrejs nesūdzējās un nekad nelamājās, kā tas bija ierasts toreizējo jauniešu vidū. Viņš bija personība, kura tuvumā un draudzībā mēs visi gribējām būt. Ar smaidu un laipnību arī visus viņš pieņēma. Viņš paliks visu mūsu atmiņā – kamēr paši dzīvi būsim.

Savā dzīvē viņš vienmēr bija pārliecināts latvietis, kurš nekad garajos trimdas gados par to nešaubījās. Kā latvietis viņš piedzima un kā latvietis arī nomira. Par viņu sēro sieva Dzintra, meita Laila un dēls Kārlis ar ģimeni un divām mazmeitām, un mēs visi viņa līdzgaitnieki.

Avots: laikrakstslatvietis.com