Dzīves gājums

1915. gadā viņš sāka mācīties Pērnavas reālģimnāzijas sagatavošanas kursos, bet ģimene evakuējās uz Tveras provinces Kašinas pilsētu.

No 1915. līdz 1917. gadam viņš mācījās Kašinas reālskolā.

1917. gada maijā ģimene atgriezās Igaunijā, un Andres Murro turpināja mācības Tartu reālģimnāzijā, kuru viņš pabeidza 1922. gadā. Studiju laikā viņš piedalījās kreiso studentu organizācijā "Uz priekšu". Pēc skolas beigšanas viņš pārcēlās uz Pērnavu un sāka strādāt Igaunijas jauno proletāriešu apvienības Pērnavas organizācijā un tika ievēlēts par tās sekretāru. Tā paša gada septembrī Pērnavā tika organizēta centrālā arodbiedrību padome.

1923. gada augustā viņš tika nosūtīts uz Narvu kā arodbiedrības instruktors-organizators, kur viņš strādāja līdz 1924. gada janvārim. Viņš tika arestēts 1924. gada janvārī un tā paša gada novembrī 149 tiesas procesos notiesāts uz mūža ieslodzījumu par pretvalstiskām darbībām.

Līdz 1938. gada amnestijai viņš bija politieslodzītais Patarei cietumā. Pēc atbrīvošanas viņš strādāja par vienkāršu strādnieku būvlaukumos un par mērnieku.

1940. gadā nesen izveidotā nelegālā ECB kļuva par Pērnavas apriņķa komitejas locekli. Viņa partijas dienests tika skaitīts no 1922. gada. Pēc apvērsuma 1940. gadā viņš tika nosūtīts strādāt uz policiju.

1940. gada 1. jūlijā viņš kļuva par Iekšlietu ministrijas Policijas dienesta direktora palīgu un 1940. gada 16. jūlijā par Policijas dienesta direktoru.

1940. gada 11. septembrī viņš tika iecelts par Igaunijas PSR iekšlietu tautas komisāra 2. vietnieku.

1941. gada 26. februārī jau Iekšlietu tautas komisāra vietnieks.

1941. gada 26. martā bijušais Igaunijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts tika sadalīts divos: Igaunijas PSR Iekšlietu tautas komisariātā un Igaunijas PSR Nacionālās drošības tautas komisariātā. Tajā pašā dienā par iekšlietu tautas komisāru tika iecelts Andres Murro.

1941. gada 29. martā viņam tika piešķirts vecākā drošības majora pakāpe. Piedalījies 1941. gada jūnija deportācijas sagatavošanā. Vispārējie deportācijas kampaņas vadītāji Igaunijā bija Nacionālās drošības tautas komisārs Boriss Kumms, Iekšlietu tautas komisārs Andres Murro un EK (b) P KK pirmais sekretārs Karls Zīrē. Tūlītējai sagatavošanai un izraidīšanai tika izveidots republikāniskais operatīvais štābs: tautas komisāri Kumm, Murro, drošības tautas komisāra vietnieks Aleksejs Škurins un Venjamins Gulsts (operatīvā štāba loceklis novada "troikas" vadībā) un Tautas drošības komisijas 2. departamenta komandieris Rūdolfs Džeimss.

1941. gada 6. augustā Igaunijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts tika atkal apvienots ar Nacionālās drošības tautas komisariātu, un bijušais drošības tautas komisārs Boriss Kumm kļuva par jauno Iekšlietu tautas komisāru. Andres Murro mira evakuācijas laikā no Tallinas Somu līcī dienu pirms savas dzimšanas dienas.