"Daugavas vanagu mēnešrakstā" 1977.gadā V.Hāzners cita starpā raksta: "Andrejs Mazvērsītis, skolas direktora dēls, bija izcili apdāvināts puisis, drusku vecāks par mani, skolā sācis nākt jau ļoti agri. Sadzīvē ar skolas biedriem viņš bija lielisks, nekur nelika manīt, ka ir direktora dēls, to nekad nelika manīt arī pats direktors. Andreja sirsnība bija uzsvērti draudzīga, nekad ne ar vienu viņš nestrīdējās vai neplēsās. Viņš bija apdāvināts ar retām sabiedriska cilvēka īpašībām, labi spēlēja orķestrī, mūždien dzina jokus, piedalījās visādos skolas sabiedriskos pasākumos, bija arī mūsu klases „velna dzinējs". Viņš nodibināia skolas korporāciju "S'aistonija", sacerēja par katru klases biedru dziesmu, ko pēdējā gada nobeiguma posmā arī viņa draugu bars, īpaši mūsu klases muzikanti, mēdza no rīta, pirms stundām nodziedāt, attiecīgam audzēknim ienākot klasē.
Atceros, ka Andrejs bija ļoti iemīļots arī korporācijā Selonija, tāpat kā viņa tēvs.
Andrejs pēc pēdējās krievu okupācijas strādāja kādā Zemgales kolhozā par agronomu un mira sešdesmitos gados."