Lapmežciemam savulaik bija divas atpazīstamības - zvejnieku kolhozs «Selga» ar saviem darba panākumiem un slavenais estrādes ansamblis «Selga, kas darbojās šī kolhoza tolaik jaunajā un skaistajā kultūras namā, guva lielu popularitāti un pelnīja zvejnieku kolhozam labu naudu. 

Šodien Lapmežciemā par tiem laikiem atceras vien gados vecākie iedzīvotāji, bet atmiņas par ansambli «Selga» un tā solistiem muzejā apkopojusi Dzidra Legzdiņa.

Lapmežciemā, Grantskalna ielā, ir māja, kuru sācis celt Andrejs kopā ar savu kundzi Rasmu. Sieva māju uzbūvēja līdz galam un pašlaik tajā arī dzīvo, glabājot atmiņas par savulaik tik daudzu mīlēto dziedātāju, savu dzīvesbiedru Andreju Lihtenbergu.

Rasma Lihtenberga atceras:

- Ar Andreju satikos kultūras namā «Draudzība», kur viņš dziedāja ballēs. Tolaik dzīvoju Bulduros, un mēs ar draudzeni uz šīm ballēm braucām no Bulduriem. Viņš tobrīd nedziedāja, nolika mikrofonu un nāca uzlūgt mani dejot. Atbraucu uz balli nākamajā reizē... Tā arī sākās mūsu pazīšanās, līdz apprecējāmies.

Pēdējo jubileju, ko nosvinējām ar Andreju kopā, bija viņa 40. dzimšanas diena. Tā bija grandioza jubileja pirtī ar baseiniem. Komponists Gunārs Freidenfelds, kas strādāja radio, solīja, ka Andreja 70. dzimšanas dienā 22. maijā katrā stundā pārraidīs vismaz vienu Andreja dziesmu, tādējādi atzīmējot viņa jubileju...

Savulaik jau Lihtenberga dziesmas bija aizliegtas, visas «Selgas» filmiņas pazuda. Pēc vienas klopes Lapmežciemā vienkārši aizliedza koncertēt.

Andrejs pēc dabas bija straujš. Viņš bija straujš un spēcīgs. Roka kā lāpsta. Ļoti daudz strādāja. Andrejam gribējās, lai būtu labi, lai mūsu mājā būtu skaisti. Viņš gāja palīgā arhitektam Edgaram Treimanim. Paši mūrējām un cēlām šo mājiņu. Viņš atsauca uz šejieni arī manu mammu, bija ļoti rūpīgs un strādīgs. Es viņam uzticējos.

Viņš bija patriots...

R. Lihtenberga:

- Andrejs aizgāja 1979. gadā, it kā ar bijušos kolhoza juristu Pēteri Lazdu kopā proklamācijas drukājuši, bet es gan neko no tā nemanīju. Neesmu arī nevienu proklamāciju redzējusi. Neticu tam. Man gan rādīja bildes, ka viņa mašīna it kā bijusi pie Lazdas mājas. Kas tur sevišķs, viņi taču bija pazīstami?

Jā, Andrejs prata izaicināt. Tolaik nedrīkstēja Jāņus svinēt. Citi ar to samierinājās. Bet Andrejs kopā ar manu mammu aizgāja uz Čūsku kalniņu, saplūca ozollapas, nopušķoja mašīnu un brauca uz koncertu, visi nopušķojušies. Viņš bija patriots, un, ja būtu sagaidījis Atmodu, es domāju, ka viņš būtu noteikt tās aktīvs darbinieks. Mums kopēji dziedamās bija Latvijas laika dziesmas, ko mana mamma dziedāja. Andrejs bieži dziedāja «Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme«. Es uzskatu, ka viņš bija īsts savas dzimtenes, savas Latvijas patriots.

No māja viņš izgāja 1979. gada 20. janvāra rītā un neatgriezās. Kad viņš pazuda, es panācu sarunu ar toreizējo virsprokuroru Dzenīti. Es viņam prasīju, ja reiz Andrejs ir pazudis, kur man viņu meklēt - vai vērsties kaut kur Maskavā? Tad Dzenītis man teica zīmīgus vārdus: "Nāks pavasaris, un gan jau viss noskaidrosies, un neaizmirstiet, ka jums vēl jādzīvo..."

Es domāju, kāpēc mūs nepieaicināja, kad viņu atrada. Tā bija svētdiena, atrada viņu meža cirtēji, it kā pakārušos, sēdus... Kaut gan viens no atradējiem teica, ka tad, kad cirsma ierādīta, staigājuši un - nekā tai vietā neesot bijis... Bet tad jau Andreju visur meklēja. Toreiz taču bija liels sniegs. Kaut kādām pēdām taču vajadzēja būt!

Atrada svētdien, aizveda uz Tukumu, pirmdien atnāca pilnvarotais un pateica, ka Andrejs ir Tukuma morgā. Tur strādāja veca, pieredzējusi kundzīte, kas teica, ka viņas praksē tas nu ir pirmais gadījums, ka cilvēks tik ilgi nostāvējis mežā un neviens meža zvērs neko nav izdarījis. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Andreju atveda ar helikopteru. Helikopters sestdien mūsu pļavā nolaidās divas reizes. Svētdien atrada Andreju...

Tā neziņa, tā bija visšausmīgākā. Kad uzzināju, ka viņu atraduši, kaut arī sāpēja, raudāju, man tomēr likās, ka kaut kas noveļas no sirds...

Dziedāt patika kopš bērnības.

Lūk, ko par savulaik populāro dziedātāju glabā Lapmežciema muzeja krājumi: - Andrejs Lihtenbergs dzimis 1938. gadā Rīgā. Tēvs Arvīds bijis tvaika katlu dzinēju speciālists, māte Austra - ģenerāļa Bangerska māsa, strādājusi par ierēdni. Andreja tēvs kritis Volhovas purvos. Patēvs - Imants Bumbieris.

Pēc pamatskolas beigšanas Andrejs mācījies Piensaimniecības tehnikumā un nosūtīts darbā uz Krieviju. Tad sekoja dienests Lietuvā. Kad atgriezies Rīgā, strādājis par autoatslēdznieku, studējis Rīgas politehniskā institūta vakara nodaļā, iegūstot inženiera mehāniķa specialitāti. Pēc tam strādājis rūpnīcā «Ausma« par inženieri - konstruktoru.

1961. gadā apprecējās pirmo reizi (pirmā sieva - Zelma Lihtenberga), laulībā piedzima meita Daiga. Taču drīz laulība izira. Laimīga nebija arī otrā laulība ar krievieti Marinu, kura uzdevusies par Ļiteraturnaja gazeta korespondenti. Viņa sasolīja dziedātājam spožu karjeru Maskavā. Bet 1977. gadā viņš apprecējās ar trešo sievu Rasmu - pārdevēju.

Dz. Legzdiņas savāktajās atmiņas ir stāsts par to, ka dziedāt Andrejam paticis kopš bērnības, bet pirmo reizi plašākas publikas priekšā viņš uzstājies, dienot armijā Lietuvā, dziedāt mācījies pie pedagoga Zahodņika. A. Lihtenbergs dziedāja kultūras namos «Draudzība» un «Armatūra». 1970. gadā Maskavā konkursā «Hallo, meklējam talantus!» kļuva par laureātu.

Kad par LPSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāju kļuva avīzes «Cīņa» galvenais reaktors Ilmārs Janovičs Īverts, Latvijas radio aizliedza atskaņot Anderjs Lihtenberga dziesmas. Viņam pavēlēja dziedāt toreizējās patriotiskās dziesmas, līdz viņš nespēja izturēt un neapdomīgi izsaucās: "Cik tad ilgi var vienu un to pašu?" Tad viņam liedza atskaņot viņa dziedātās dziesmas gan radio, gan televīzijā.

70. gadu sākumā A. Lihtenbergs sāka dziedāta zvejnieku kolhozā «Selga», viņu uzņēma kolhozā, piešķīra zemi mājas būvniecībai un tika izveidots profesionālu mūziķu ansamblis «Selga», kurš koncertēja ar lieliem panākumiem.

Dziedātāja pēdējo dzīves gadu pārstāts Dz. Legzdiņas pierakstītajās atmiņās ir visai skarbs:

- 1978. gadā Saldū iznāca saķeršanas ar vietējiem jauniešiem, kuri koncertu gribēja noklausīties bez maksas. Tā laika centrālajā jauniešu avīzē «Padomju Jaunatne» par to parādījās nosodošs raksts», notika vēl šīs lietas izskatīšanas dažādos līmeņos. Ansamblim uz gadu liedza koncertēt. Lai izdzīvotu, ansamblis katru nedēļu spēlēja ciema ballītēs. Vienā no tām Lapmežciemā izcēlās kautiņš. Kāds vietējais jauneklis piekasījās vienam no orķestrantiem, starpbrīdī kāds no mugurpuses iespēris ģitāristam, par ko no Andreja saņēmis belzienu.

Cietušā tēvs draudējis Lihtenbergu sūdzēt tiesā. Tad draugi esot lūguši Andreju aiziet pie kolhoza priekšsēdētāja Daiņa Buša, kurš smagā stāvokli pēc operācijas bija atgriezies mājās. Viņa dēls Aivars apsolījies aprunāties un domstarpības nolīdzināt. Bet nākamajā dienā Andrejs izgāja no mājas un neatgriezās....

Mazā ciematiņā visi par visiem zina. Daudzi runāja par to, ka Andrejs Lihtenbergs it kā saistīts ar Pēteri Lazdu, kurš uz kolhoza rakstāmmašīnas esot drukājis pretpadomju proklamācijas...

Un tomēr tie ir tikai minējumi. Patiesībā nezināmā un jautājumu ir ļoti daudz un, šķiet, šai lietā ne vienam vien būtu ko vēl pastāstīt. Kaut gan laiki mainījušies, un tagad laikabiedri par daudz ko varētu atklāti izrunāties, muzejā taptu vēl kāds atmiņu pieraksts, kāda liecība. Protams, savā ziņā tas ir arī katra sirdsapziņas jautājums.

Bet 22. maijā mēs atceramies Andreju Lihtenbergu - tautā iecienītu dziedātāju ar majestātisku stāju, skaistu balss tembru, viņa dziedāto «Pēdējo valsi» un Olsona «Laimes zemi», arī Raimonda Paula «Sens, tik sens ir tas stāsts...».

Rita Fjodorova