Pilnīgi saprotams. ja uztverot staltā kaprāļa Andreja Jaunzema tikami tembrēto paskaļo balsi, sevišķi nojaušot tās izloksnes nokrāsu, gribas izsaukties: «Tas taču ir alsundznieks!» Tā arī ir. Šis jaunības spēka pārpilnais vīrs, kas līdz ar septiņiem viņa cīņu biedriem apbalvots ar Dzelzs krustu, jau iedams ganu gaitās un vēlāk puiša soli veikdams, klausījies un pats līdzi dziedājis Alsungas novada dziesmas, kas daudzkārt pārskanējušas visu mūsu zemi. Sekodams tēvutēvu pēdās, viņš palicis uzticīgs arāja darbam un miera laikā visus spēkus veltījis mantotās jaunsaimniecības iekopšanai un dzīves iekārtošanai. Vēl lielāku bijību pret šo puisi kā krietnu latviešu zemnieku kārtas pārstāvi izjutis ikviens, kas tuvodamies Medzes pagasta «Ziediņu» sētai, tās pagalmā pamanīs pazibam maza puišeļa gaišo matu cekulu, kā arī dzirdēs šūpuļa līksts vienmuļo ritmu, kas aijā tikko pieminētā draiskuļa mazo māšeli. Tā droša zīme. ka šī sēta, kuras kopējam vēl nepilni 30 gadu un mājās abas jaunās atvases audzina sieva, kam rūp savas sētas un ģimenes labums, arī turpmāk saglabās latviešu zemnieka labos tikumus un tradīcijas. Ne bez pamata Andrejs Jaunzems atstājis tuvinieku ziņā savu pagalmu un tīrumus, lai uzvilktu karavīra tērpu un paceltu ieroci cīņai par Latvijas tiesu. Pozitīvais kareiviskais gars, kas sevišķi izteikts latviešu tautai, vienmēr mājojis arī Jaunzemju dzimtā. Tāpēc arī saprotams, ka tās vīru kārtas pārstāvji nekad nav kautrējušies sniegt tēvuzemei lielāko upuri, ja tās brīvība un gods to prasa. Apbalvotā Andreja Jaunzema vecākais brālis Miķelis, kas tagad palīdz apkopt «Ziediņu» druvas un pļavas, pieredzējis daudz karstu cīņu pasaules karā, par varonību izpelnoties Sv. Jura krustu. Vidējam brālim, bijušam virsdienesta virsnieka vietniekam, nācies smagi ciest par to, ka tas baigajā gadā nekautrējās atklāti teikt, ka tās Latvijas dēļ, kurā tas uzaudzis un labas dienas pieredzējis, viņš nebaidās ne kādas svešas varas, nedz boļševiku čekas mocību. Par to šim krietnajam patriotam 14. jūnija naktī nācās uzsākt to posta ceļu, kādu nejēdzīgā vara bija novēlējusi daudziem tūkstošiem latviešu. Dzidri skanīgie vārdi, ko saka kaprālis, kļūst it kā trauksmaināki, kad tas sāk atmiņu stāstu par partizānu laikiem. Vienīgi jautāts par paša nopelniem, tas pēkšņi atgūst zemnieku dēliem tik raksturīgo kautrību un piebilst, ka cīnījies jau nu neko lielu neesot, bet tikai vienu otru vaņku vai bēdzēju gvardistu «nograntējis». Lai gan citi kaprāļa partizāna gaitu biedri zina stāstīt, ka tas bijis viens no vistrakākiem bēgošo neģēļu medniekiem.

Pēc 3 nedēlu apmācībām dzimtenē, kaprālis Andrejs Jaunzems pirmo reizi frontē ieradies 1942. gada 1. aprīlī. Jau pirmās reizes tiekoties kaujas saskarē ar boļševikiem, tas ievainots un tāpēc ilgāku laiku ārstējies Liepājā, bet frontē otru reizi atgriezies jūlija beigās. Tad jau pēc pāris nedēļām viņš devies ierakumos, no kuriem iznācis tikai pēc 21. decembra, kad tas ievainots, lai jau otru reizi dotos mājup «saremontēt» veselību. Lielo apbalvojumu — Dzelzs krustu kaprālis Jaunzems saņēmis par izcilu varonību un drosmi, piedaloties latviešu trieciena vienības iebrukumā boļševiku nocietinājumos. Atceroties šai ziemas naktī pārdzīvoto, viņš stāsta: «Pēc rūpīgas sagatavošanās bija paveikti visi priekšdarbi, lai lielākā latviešu trieciena vienība, kurā man bija uzticēta spridzinātāju grupas vadība, iebruktu boļševiku pozīcijās, kas bija izbūvētas uz atzarojuma no galvenās līnijas. Sēdus ielaižoties boļševiku grāvjos, apmierināti sasmaidījāmies. Bija prieks, ka nepamanīti un veselām ādām esam tikuši cauri ne vien dzeloņstiepļu žogiem, bet arī platajam mīnu laukam. Mēs, spridzinātāji, sekojām cieši uz pēdām kaprāļa Dūtes vīriem, kas lielā steigā traukdamies uz priekšu, gāza gar zemi katru boļševiku, kas gadījās ceļā, gan iedarbinādami mašīnpistoles, gan arī izsviezdami rokas granātas. Kā līdz šim bija pierādījies, spridzekļa iesviešana pretinieka bunkuros varen labi padevās dižkar. Fr. Āboliņam, tāpēc arī šoreiz viņam uzticējām šo darbu. Pirmam bija kārta kādam bunkuram, kas bija iebūvēts netālu no galvenā grāvja aizmugures virzienā. Tikai dažus mirkļus pēc tam, kad Āboliņš bija izsviedis spridzekļus un pats paslēpies, gaisu nodrebināja vareni dārdi. Kā tumšs mākonis augšup pacēlās smilšu, koka drumstalu un akmens šķembu jūklis. Uz priekšu vajadzēja doties steigšus, lai neļautu attapties tiem vaņkām, kas bija paslēpušies bunkuros abpus galvenai ejai, bet tanī pat laikā bija jābūt ļoti uzmanīgiem, jo daļa boļševiku svieda mums granātas no ierakumu stūriem, kas samērā lielās tumsas dēļ nebija labi pārskatāms. Bija pagājušas tikai dažas minūtes, kad gaisā uzsprāga jau nākamais bunkurs. Viņam sekoja citi. Steidzoties iznicināt galveno bunkuri, mani ķēra kādas boļševiku sviestās granātas šķēpeles, ievainojot abas kājas un kreiso roku. Nebija laiks domāt par sāpēm, jo šeit katra sekunde bija dārga un mazākā vilcināšanās un izstāšanās no ierindas varēja maksāt dzīvību. Cik nu steigā iespējams, pārsēju ievainojumus un steidzos saviem puišiem pa priekšu. Vēl tagad atceros, ka dodoties atpakaļ, visi spridzinātāju grupas vīri bija nokvēpuši gluži melni kā nēģeri. Par spīti sāpēm, tomēr pats saviem spēkiem atvilkos atpakaļ mūsu nocietinājumos.»

Savu cīņas prasmi, drosmi un bezbailību Jaunzems vairākkārt apliecinājis. To apstiprina arī atzinības zīmes, kas rotā viņa krūtis. Atzīmējams, ka savā vienībā kapr. Jaunzems ir viens no vislabākiem šāvējiem. Tas viņam, kā puisis pats atzīstas, esot asinīs no senčiem. Arī obligatoriskā kara dienesta laikā šaušanas sacensībās Jaunzems guvis izcilas sekmes, saņemot balvās zelta pulksteni.

Avots: Daugavas vanagi, 02.04.1943