Andrejs Roberts Freimanis dzimis 1914. gada 21. decembrī toreizējā Liepājas apriņķa Grobiņas pagasta “Riežnieku” mājās. Mācījies Liepājas Rūdolfa Blaumaņa pamatskolā, pēc tam Liepājas komercskolā. Pēc skolas beigšanas strādājis A/S "Turība" Liepājas filiālē par pārdevēju, vēlāk par noliktavas pārzini. “Turības” kursos iegūst grāmatveža-veikalveža diplomu.

  1936. gadā iesaukts Latvijas armijā un ieskaitīts 2. Ventspils kājnieku pulkā, kur beidzis instruktoru rotu, bet pēc tam nosūtīts uz virsnieku vietnieku kursiem Daugavpilī. Pēc obligātā karadienesta atgriezies darbā "Turībā", kur centrālajā bāzē Rīgā pildījis preču sadales nodaļas vadītāja pienākumus. 1940. gadā beidzis rezerves virsnieku kursus un 30. aprīlī paaugstināts rezerves leitnanta dienesta pakāpē. Pēc kursu pabeigšanas atsācis darbu “Turībā”, ko turpinājis gan pirmās komunistiskās okupācijas gadā gan arī nacistiskās okupācijas pirmajos gados.   1943. gada aprīlī iesaukts latviešu leģionā un pēc dažu mēnešu apmācībām Bolderājā un Cekulē nosūtīts uz Volhovas fronti, kur ieskaitīts Latviešu SS brīvprātīgo brigādes 39.pulka 13.rotā un iecelts par vada komandieri. Šis vienības sastāvā Freimanis piedalās tā dēvētajās Alkazara kaujās. No Volhovas nosūtīts uz trīs mēnešus ilgiem kara saimniecības kursiem Zamoscā nacistu okupētajā Polijā. Pēc kursu beigšanas atgriezies Rīgā un iecelts par jaunformējamā 44.pulka II bataljona komandiera kapteiņa Arnolda Vilka adjutantu. 1944. gada martā pulku iesaista kaujās pie Veļikajas. Par cīņām pie augstienes 93,4 Freimanis tiek apbalvots ar II šķiras Dzelzkrustu.   Kad kaujās krīt 13. jeb tā dēvētās smagās rotas komandieris leitnants Skurbe, Freimani ieceļ viņa vietā, un šajā amatā viņš paliek līdz kara beigām. Seko atkāpšanās caur Opočku uz Latviju un kaujas pie Lubānas, Madonas, Ērgļiem un Mores, par ko Freimanis tiek apbalvots ar I šķiras Dzelzskrustu un paaugstināts virsleitnanta pakāpē. 11. oktobra naktī Freimanis ar rotu atkāpjas uz Kurzemi. Seko kaujas Kurzemē, un 5. maijā 19.divīzijas štābs telefoniski informē Freimani, ka viņš apbalvots ar Bruņinieka pakāpes Dzelzkrustu, taču nedz ordeni, nedz tā apliecību līdz kapitulācijai viņš vairs nepaspēj saņemt. Rakstisku apliecinājumu par apbalvojumu ar “Daugavas vanagu” centrālās valdes starpniecību viņš saņem tika jau Atmodas laikā, bet pašu ordeni - 1993. gada 16. martā leģionāru piemiņas dienas svinīgajā aktā Rīgas Tehniskās universitātes aulā.   Kad 8. maijā tiek saņemta pavēle par kapitulāciju, 13.rota atrodas Variebas apkārtnē. Freimanis nonāk padomju gūstā un tiek aizsūtīts uz karagūstekņu nometni Sovetskaja Gavaņā, kas atrodas pie Klusā okeāna Krievijas Piejūras apgabalā. Tomēr jau 1946. gadā viņš tiek atbrīvots un novembrī atgriežas Latvijā, kur strādā par ekonomistu. Aiziedams pensijā, 1983. gadā viņš pārceļas uz Lutriņiem Saldus rajonā, kur nodzīvo līdz savai nāvei 1994. gadā.  

Avoti: Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗalaikā. 11. sēj. Red. Bērziņš, A. Toronto: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1993. 66.-68.lpp.; Austrālijas Latvietis, Nr. 2170, 09.04.1993.; Brīvā Latvija, Nr. 36, 27.09.1997.; Nīcas Senlietu krātuves vadītājas Gitas Vanagas sniegtā informācija.

***