Andrejs Brežģis bija jūrnieks, pirmās latviešu zemūdenes "Ronis" stūrmanis. Kara laikā tika iesauks leģionā un palika Anglijā, kādu laiku strādāja uz angļu kuģiem. Viņš miris Anglijā.

Bet pirms tam bija lielas lauku saimniecības saimnieks. Jāņogu nolasīšanai vajadzēja rīkot pat talkas. Lielos jāņogu daudzumus pārdeva vīndariem. Tas bija 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā,
Mājas darbistabā bija ne tikai telefons, bet arī ļoti daudz grāmatu un gramofons.

Avīzē "Brīvā Latvija"  2005.gadā Aina Rodrigesa - Mata no Brežģu dzimtas raksta: ""Baidiņos" es atgriezos 70. gadu vidū, kad pirmo reizi ieradosLatvijā pēc ilgiem, gariem svešatnes gadiem. Man tik ļoti gribējās atkal redzēt savas bērnu dienas takas. Taču tas, ko ieraudzīju, man iedvesa šausmas. Milzu nezāles cilvēka augumā stiepās pāri visam pagalmam! Dzīvojamo ēku no sabrukšanas bija pasargājis samērā nesen uzliktais jumts, bet visas pārējās ēkas - lielā kūts, cūku kūts un siena šķūņi bija sabrukuši. Tikai milzīgie laukakmeņi vēl turējās kūts pamatos. Abi augļu dārzi ar ābelēm, bumbierēm, jāņogu un upeņu krūmiem bija galīgi aizauguši. Bišu stropu vairs nebija, un viss dārzs izskatījās pēc džungļiem. Skaistā lapene dzīvojamās mājas priekšā, kur mēs ēdām launagu un vakariņas, bija galīgi aizaugusi, un lielie jasmīnu krūmi tai apkārt bija tikko redzami, kaut gan vēl smaržoja, un es paņēmu līdz zariņu piemiņai. leraugot šo postažu, sirds man kļuva smaga un naidpilna pret varu un brutālitāti, kas bija spējīga izvarot un pazemot manu dzimto zemi un tautu. Es viņiem nekad to nevarēšu piedot. Vēl vairāk tāpēc, ka mana Brežģonkuļa mīļotā sieviņa, Kukažiņai līdzīgā Marijas tante aizgāja pie Dieva un saviem senčiem bada nāvē, jo beigās viņa "Baidiņos" bija palikusi gluži viena."

Mūsdienās mājas ir atguvis Andreja mazdēls Oskars.