Amēlija Mērija Erharte bija amerikāņu aviatore un aviācijas propagandētāja. Agrīnā feminisma ikona. Pirmā sieviete, kura vienatnē veikusi transatlantisko lidojumu. Pazudusi bez vēsts, veicot lidojumu apkārt pasaulei.

Dzimusi 1897. gadā Kanzasā jurista ģimenē.

1907. gadā ģimene pārcēlās uz Desmondu Aijovā, kur tēvs bija dabūjis darbu dzelzceļa kompānijā.

 Pirmā pasaules kara un Spāņu gripas epidēmijas laikā Amēlija Erharte strādāja par medmāsu.

1920. gada 28. decembrī Longbīčā Kalifornijā Amēlija Erharte pirmoreiz pacēlās gaisā lidmašīnā un saprata, ka viņa grib iemācīties to vadīt.

Sakrājusi naudu un pabeigusi apmācību, 1923. gada 15. maijā viņa ieguva lidotājas apliecību un kļuva par 16. sievieti - lidotāju.

Pēc tam, kad Čārlzs Lindbergs 1927. gadā veica pirmo lidojumu pāri Atlantijas okeānam, 1928. gadā Amēlija Erharte kļuva par pirmo sievieti - lidmašīnas pasažieri, kura pārlidoja okeānu. Rezultātā viņa kļuva par slavenību, par viņu daudz rakstīja, Erharte piedalījās dažādās reklāmas kampaņās, kas ļāva uzlabot finansiālo stāvokli.

1932. gada 20. maijā Amēlija Erharte kļuva par pirmo sievieti, kura vienatnē pārlidoja Atlantijas okeānu. Lidojums ilga 14 stundas 56 minūtes no Harborgreisas Ņūfaundlendā līdz Londonderi Ziemeļīrijā.

1935. gada 11. janvārī Amēlija Erharte kļuva par pirmo personu, kura vienatnē veica lidojumu no Honolulu Havajās līdz Oklendai Kalifornijā.

1937. gada 17. martā Amēlija Erharte kopā ar trijiem apkalpes locekļiem devās lidojumā apkārt pasaulei, izlidojot no Oklendas Kalifornijā, un nosēdās Honolulu. Šeit lidmašīnai atklājās tehniskas problēmas, un lidojumu nācās pārtraukt.

Tomēr 1. jūlijā Erharte kopā ar pilotu Fredu Nūnenu vēlreiz devās lidojumā apkārt pasaulei, šoreiz austrumu virzienā no Maiami Floridā.

1937. gada 2. jūlijā viņas lidmašīna no Laes Jaungvinejā devās uz Haulenda salu. Tuvojoties Houlenda salai, tika nodibināti radiosakari, kuri tomēr pazuda, un lidmašīna salā nenolaidās. Turpmākie apkalpes meklējumi bija nesekmīgi.

Ir divas galvenās versijas par iespējamo lidmšīnas katastrofas vietu - izbeidzoties degvielai, lidmašīna iekritusi okeānā netālu no Houlenda salas vai arī tā mēģināta nosēdināt Nikumaroro atolā. Ir arī vairākas citas vairāk vai mazāk fantastiskas teorijas par Erhartes likteni.

***

Mēneša sākumā apritēja tieši 80 gadu, kopš, mēģinot ar lidaparātu Lockheed Electra 10E aplidot apkārt pasaulei, virs Klusā okeāna plašumiem bez vēsts pazuda slavenā pilote Amēlija Erharta un stūrmanis Freds Nūnens. Vakar televīzijas kanāls History Channel demonstrēja pagājušonedēļ plaši izreklamēto dokumentālo filmu, kuras autori apgalvo – lidaparāts veica piespiedu nosēšanos Māršala salās, kur abus ceļotājus sagūstīja Japānas militāristi, uzskatot viņus par spiegiem.

Kā galvenais pierādījums tiek minēta pirms pāris gadiem ASV Nacionālajā arhīvā uzieta nekvalitatīva fotogrāfija, tomēr šis fotoattēls nav pārliecinājis citu versiju piekritējus. ASV varasiestādes

joprojām pieturas pie sen definētās oficiālās pozīcijas - lidaparāts bija nomaldījies no kursa, un, kad beidzās degviela, tas iegāzās kaut kur Klusajā okeānā. Savukārt National Geographic atbalstīta pētnieku grupa kārtējo reizi devusies uz Nikumaroro salu (Kiribati), jo ir pārliecināta, ka tieši pie tās krastiem lidotājiem izdevās nosēdināt lidaparātu un viņi vēl gandrīz divas nedēļas raidīja signālus, lūdzot palīdzību.

VECĀ FOTOGRĀFIJA. ASV Nacionālajā arhīvā uzietajā fotogrāfijā, kas kaut kad pagājušā gadsimta trīsdesmitajos vai četrdesmitajos gados uzņemta japāņu kontrolētajās Māršala salās, redzami divi eiropieši. History Channel veidotās dokumentālās filmas autori uzskata, ka tie ir pazudušie lidotāji Amēlija Erharta un Freds Nūnens / Foto: NATIONAL ARCHIVES / HANDOUT, EPA/Scanpix

Pazušanas apstākļi

1937. gada 1. jūnijā A. Erharta un F. Nūnens Maiami oficiāli paziņoja, ka viņu mērķis ir nolidot vairāk nekā 46 000 kilometru apkārt zemeslodei (protams, pa ceļam nosēžoties un papildinot krājumus), un šī ceļojuma pirmais posms no Kalifornijas līdz Floridai jau veiksmīgi pievārēts. Jūnija nogalē viņu divmotoru lidaparāts bija sasniedzis PapuaJaungvineju, lidotājiem atlika veikt vien 11 000 kilometru, taču tā bija pati bīstamākā daļa - pāri Klusajam okeānam. 2. jūlijā lidmašīna pacēlās no Lae lidlauka, un tās nākamais plānotais pieturas punkts bija nelielā ASV piederošā Haulenda sala, kas atrodas aptuveni pusceļā starp PapuaJaungvineju un Havaju salām.

Lidotāji centās regulāri sazināties ar ASV krasta apsardzes kuteri Itasca, kas dežurēja pie salas krastiem, taču radiosakaru kvalitāte pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē nebija īpaši laba. Vienā no ziņojumiem A. Erharta vēstīja, ka viss rit saskaņā ar plānu un lidmašīna atrodas tikai ap divsimt jūdžu no salas. Taču nākamajā ziņojumā viņa vēstīja, ka, šķiet, ir apmaldījusies, jo nevar saskatīt salu, turklāt lidaparāta degvielas rezerves tuvojas beigām. Tā arī bija pēdējā ziņa, kas no viņas tika saņemta. Haulenda salu Lockheed Electra 10E tā arī nesasniedza, neko nedeva arī vērienīgie meklējumi, kurus vairāku nedēļu garumā veica amerikāņu karakuģi un aviācija (valdība atvēlēja meklēšanas operācijai 4 miljonus dolāru, un tā ilgu laiku palika dārgākā ASV vēsturē), bet vēlāk A. Erhartas vīra Džordža Patnema nolīgtie civilie jūrnieki.

Vecā fotogrāfija

Dokumentālajā filmā Amelia Earhart: The Lost Evidence (Amēlija Erharta: zudušie pierādījumi) uzsvars tiek likts uz fotogrāfiju, ko ASV Nacionālajā arhīvā izdevies uziet Lesam Kinijam - vienam no daudzajiem entuziastiem, kurš aizrautīgi cenšas atrisināt lidotājas pazušanas noslēpumu. Attēlā, kas uzņemts Māršala salu arhipelāga Džaluitas atolā, starp aziātiem redzami divi eiropieši, bet fonā - japāņu karakuģis Koshu Maru (tolaik Māršala salas atradās Japānas kontrolē), kura vilktajā baržā, šķiet, atrodas kāds lidaparāts. History Channel piesaistītie tiesu medicīnas eksperti, kuri specializējušies attēlos redzamu cilvēku identificēšanā, uzskata, ka šajā fotogrāfijā redzami A. Erharta un F. Nūnens, šādu pašu pārliecību paudis arī bijušais Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) direktora palīgs Šons Henrijs.

CNN atgādina - versija par to, ka amerikāņu lidotāji aizmaldījušies uz ziemeļiem un bijuši spiesti nosēsties japāņu kontrolētā teritorijā, pirmo reizi izskanējusi vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. 1937. gadā Japāna un ASV vēl neatradās kara stāvoklī, taču attiecības starp abām valstīm bija ļoti saspringtas, un japāņu militāristi varējuši uzskatīt amerikāņus par spiegiem. Starp citu, viena no hipotēzēm vēsta, ka lidotāji patiešām līdztekus pasaules apceļošanai nodarbojušies ar spiegošanu.

Dokumentālās filmas producents Gerijs Terpinjans uzsvēris, ka šis attēls ir mozaīkas pēdējā, līdz šim trūkstošā daļa. Viņš atgādinājis par cita entuziasta Ričarda Spinka iepriekšējiem pētījumiem - šis cilvēks ne reizi vien apmeklējis Māršala salas un savācis vietējo iedzīvotāju liecības par diviem «baltajiem cilvēkiem», kuru lidmašīna 1937. gadā veikusi ārkārtas nosēšanos Mili atolā - vēlāk viņus aizveduši japāņi. Interesanti, ka 1987. gadā Māršala salu pasts pat izlaida pastmarkas par godu 50. gadadienai kopš šī notikuma.

Nesen atrastajā fotoattēlā abi eiropieši nemaz neizskatās pēc gūstekņiem, taču G. Terpinjans sarunā ar ASV Nacionālo sabiedrisko radio izteicis hipotēzi, ka tobrīd viņi vēl nav zinājuši, kāds liktenis abus gaida. «Šajā brīdī viņi tikai priecājas par to, ka ir izglābušies, bet vēlāk droši vien no Tokijas pienāca pavēle abus neatbrīvot,» viņš sacījis. Dokumentālās filmas autori uzskata, ka vēlāk abi amerikāņi pārvesti uz Saipanu - vienu no Ziemeļu Marianu salām, ko tolaik arī kontrolēja japāņi, un tur ieslodzījumā gājuši bojā.

KIRIBATI. Organizācijas TIGHAR pētnieki ir pārliecināti, ka lidotājiem izdevās sasniegt neapdzīvoto Gārdnera salu (tagad to sauc par Nikumaroro) Fēniksa salu arhipelāgā. Pašlaik tur strādā kārtējā, nu jau 12. ekspedīcija, kas mēģina uziet pazudušo mirstīgās atliekas / TIGHA/AP/Scanpix

Viltus sensācija?

Interneta ziņu vietne LiveScience.com uzsver - netrūkst speciālistu, kuri fotogrāfiju par vērā ņemamu pierādījumu neuzskata. Pirmkārt, Riks Džilespijs, kurš vada Starptautisko vēsturisko lidaparātu meklēšanas grupu (TIGHAR) aizrādījis, ja jūnija nogalē PapuaJaungvinejā veiktajos uzņēmumos A. Erhartai ir krietni īsāki mati nekā attēlā redzamajai sievietei. Nav noliedzams, ka R. Džilespijs ir ieinteresēta persona, jo viņa vadītā grupa jau gadiem ilgi cenšas pierādīt, ka A. Erhartai un F. Nūnenam izdevies sasniegt vienu no Fēniksa arhipelāga salām. Pašlaik šajā salā - Nikumaroro (1937. gadā to sauca par Gārdnera salu) - strādā TIGHAR 12. ekspedīcija, kuras sastāvā ir arī četri cilvēka apbedījuma vietu uzmeklēšanā apmācīti kolliji. Taču uz to, ka attēlā redzamos cilvēkus nav iespējams droši identificēt, norādījuši arī citi LiveScience.com aptaujātie eksperti.

Otrkārt, fotogrāfija nav datēta, un nav nekādas pārliecības, ka tā uzņemta tieši 1937. gada vasarā. Treškārt, un tas ir ļoti būtiski - fotoattēla atrašanās vieta arhīvā un pavadraksti vedina uz domām, ka šī uzņēmuma autors strādājis amerikāņu labā, izspiegojot japāņus. Ja tā, viņam vai vismaz viņa kuratoram, kurš ASV saņēma fotogrāfiju, būtu vajadzējis zināt, ka tajā redzama slavenā lidotāja, kuras meklēšanā ASV valdība ieguldījusi miljoniem dolāru. Vai tiešām Vašingtonas varasiestādes visu laiku zinājušas, ka A. Erharta un F. Nūnens bija krituši japāņu gūstā, taču par to klusējušas?

No šī pieņēmuma vairs nav tālu līdz sazvērestības teorijai, ko 1970. gadā savā grāmatā izvirzīja kāds Džo Klāss - saskaņā ar viņa versiju A. Erharta patiešām bijusi spiedze, kuru Japānas varasiestādes turējušas kā ķīlnieci līdz pat 1945. gadam un atbrīvojušas vien pēc tam, kad ASV apsolījušās pēc kara beigām garantēt imperatora drošību. Darījuma rezultātā A. Erharta esot 1945. gadā atgriezusies ASV jau kā Irēna Bolema, apgalvoja autors. Pēc tam, kad I. Bolema viņu un grāmatas izdevējus iesūdzēja tiesā, pieprasot 1,5 miljonu dolāru kompensāciju, Dž. Klāsa darbs tika izņemts no pārdošanas, taču pēc sievietes nāves 1982. gadā šī versija atkal laiku pa laikam tiek aktualizēta.

Japānas valdība, kas jau krietni sen nožēlojusi šaušalīgus savu priekšteču pastrādātus kara noziegumus, apgalvo, ka tās arhīvos nekādu ziņu par A. Erhartas sagūstīšanu nav - tas, ceturtkārt. Visbeidzot, LiveScience.com aptaujātie aviācijas eksperti uzsver - ja vien lidotāji no PapuaJaungvinejas patiešām uzņēmuši kursu uz Haulenda salu, pēc apmaldīšanās viņiem nekādi nevarēja pietikt degvielas, lai nokļūtu Māršala salās. Pieredzējušais pilots Ildžins Longs, kurš gadiem ilgi interesējies par lidotājas likteni, uzskata, ka viņas lidmašīna iegāzusies okeānā, bet Freds Petersons, kurš savulaik bieži lidojis ar Electra lidaparātiem, norādījis - viņai bijušas pavisam niecīgas izredzes sasniegt Gārdnera salu, bet ne Māršala salu arhipelāgu.

***

AMĒLIJA ERHARTA

• Dzimusi 1897. gada 24. jūlijā Etčisonā, Kanzasas štatā ASV

• Pēc vidusskolas beigšanas 1916. gadā uzsāka mācības koledžā, taču drīz vien tās pameta

• Beidza Sarkanā Krusta medmāsu kursus un strādāja militārajā hospitālī Toronto, kur rūpējās par Pirmā pasaules kara kaujās ievainotajiem

• 1920. gada decembrī apmeklēja aviācijas šovu Kalifornijas štata Longbīčā, kur vēlāk slavenais pilots Frenks Houkss viņu un tēvu izvizināja savā lidmašīnā. Šīs 10 minūtes mainīja visu A. Erhartas dzīvi. «Brīdī, kad mēs pacēlāmies divsimt vai trīssimt pēdu no zemes, man jau bija skaidrs, ka mācīšos lidot,» viņa vēlāk atcerējās

• 1921. gada janvārī viņa sāka mācīties pilotēt lidmašīnu, turklāt viņas instruktore bija slavenā Anita Snūka - viena no amerikāņu pirmajām lidotājām

• 1921. gada vidū A. Erharta iztērēja visus savus ietaupījumus un iegādājās lietotu Kinner Airser biplānu, ko nodēvēja par The Canary

• 1922. gada 22. oktobrī uzstādīja pirmo no daudzajiem rekordiem, ar savu lidaparātu paceļoties 4300 metru augstumā - tik augstu neviena pilote vēl nebija lidojusi

• 1923. gada 15. maijā kļuva par 16. sievieti pasaulē, kura saņēmusi Starptautiskās aeronautikas federācijas (FAI) izdotu pilota licenci

• Popularizējot aviāciju, viņa bija kļuvusi par sabiedrībā pazīstamu personu. 1928. gadā tika uzaicināta kopā ar vēl diviem lidotājiem veikt transatlantisko lidojumu no Ņūfaundlendas uz Lielbritāniju

• 1928. gada augustā kļuva par pirmo piloti, kas vienatnē šķērsojusi visu Ziemeļamerikas kontinentu turp un atpakaļ. Medijos viņu aizvien biežāk sāka dēvēt par Lady Lindy, salīdzinot ar leģendāro Čārlzu Lindbergu, kurš tobrīd atradās slavas zenītā

• Divdesmito gadu nogalē regulāri piedalījās dažādās lidotāju sacensībās un šovos, uzstādīja jaunu rekordu, sasniedzot 5600 metru augstumu

• 1932. gada 20. maijā kļuva par pirmo sievieti, kas vienatnē pārlidojusi Atlantijas okeānu. Tiesa, startējot Ņūfaundlendā, slikto laika apstākļu dēļ viņai neizdevās sasniegt iecerēto mērķi Parīzi un nācās nosēsties Ziemeļīrijā, taču tas vienalga bija jauns rekords

• No 1930. līdz 1935. gadam sasniedza septiņus jaunus lidojuma ātruma un veiktā attāluma rekordus

• 1935. gada janvārī kļuva par pirmo pilotu, kas vienatnē veicis lidojumu no Havaju salām uz Kaliforniju

• 1937. gada 1. jūnijā kopā ar stūrmani Fredu Nūnenu devās ceļā no Maiami, lai aplidotu apkārt pasaulei. 2. jūlijā viņu lidmašīna izlidoja no Lae lidlauka PapuaJaungvinejā, taču nākamo maršruta punktu Haulenda salu tā arī nesasniedza. Meklēšanas operācija rezultātus nedeva, un 1939. gada 5. janvārī A. Erhartu oficiāli pasludināja par mirušu

Avots: BBC, LiveScience.com, Reuters

Māris Krūmiņš, NRA, 10.07.2017