Jau toreiz 1932. gadā, kad Amālijā Bērziņa dzimtajā Kaibinskas ciemā tālajā Novosibirskas apgabalā pabeidza septiņgadīgo skolu, viņa nolēma kļūt par skolotāju. Ciešā apņēmībā jauniete devās uz Ļeņingradu un iestājās pedagoģiskajā skolā. Pēc diviem mācību darba gadiem A. Bērziņa slimības dēļ no skolas Izstājās. Tomēr enerģiskā jauniete grūtībām nepadodas, un jau 1935. gadā redzam viņu kā skolotāju jaunākajās klasēs Tuganskas rajona Jagodnajas ciema nepilnajā vidusskolā. Neatlaidīga griba apgūt pedagoģisko meistarību liek viņai no jauna ierasties Ļeņingradas pedagoģiskajā skolā, no kuras viņa pāriet uz Krasnojarskas А. M. Gorkīja vārdā nosauktās pedagoģiskās skolas trešo kursu un 1939. gadā to sekmīgi beidz. Septiņus gadus Amālija Bērziņa strādā par skolotāju Krasnojarskas novada Ujaras rajona skolās. Vēlāk A. Bērziņu atsūta pedagoģiskajā darbā uz Latviju. Sākumā viņa strādā par skolotāju Preiļu vidusskolā, bet pēc gada republikas Izglītības ministrija viņu komandē uz Jēkabpils 1. vidusskolu par krievu valodas un literatūras skolotāju. Neatstājot darbu vidusskolā, sāk mācīties Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta krievu valodas un literatūras fakultātē, ko beidz 1952. gadā. Kā teicamu skolotāju un aktīvu sabiedrisku darbinieci A. Bērziņu 1951. gadā ievēlē par deputāti Latvijas PSR Augstākajā Padomē.  (Skolotāju avīze, 17.02.1955)