Lai gan daudzos avotos minēts, ka dziedātājs miris pāragri 1949.gadā, tomēr 1962.gada "Rīgas balsī" piederīgo ievietots nekrologs par viņa nāvi un apbedīšanu.

---

Dzimis 1898.gada 21.ferburārī Gulbenes novada Daukstu pagasta “Dzintaros”. Līdz mūsdienām dziedātāja dzimtās mājas nav saglabājušās, tagad tieši to vietā atrodas Gulbenes meteoroloģiskā stacija.
Mācījies vidusskolā un mērniecības skolā, Latvijas Universitātē studējis inženierzinības.
Privāti sāk mācīties dziedāt Krievijā pie profesora Genžiāna, vēlāk Latvijā pie profesora Zanetti, Itālijā pie profesoriem Bonči un Venturas.

Kā solists pirmo reizi dzied 1918.gadā, Vladivostokā.
Latvijas atbrīvošanas cīņu (1918-1920) dalībnieks.

No 1921.līdz 1925.gadam strādājis Zemkopības ministrijā par mērnieku.

No 1925.gada solists Liepājas operā. No 1928. līdz 1929.gadam operdziedātājs (tenors) strādā Nacionālajā operā.   
Miris 1949.gadā, apglabāts Meža kapos, Rīgā.

Alvila Spennera vecāki bijuši zemnieki. Viņu vecākais dēls Teodors piedalījās 1905. gada revolūcijā. Pēc tam nošauts. Ģimenē vēl bijušas meitas Antonija, Berta un Ida, dēli Jēkabs un Alvils pastarītis. Tāpēc mātes visvairāk apmīļots un lutināts. Kad Alvils mācījies un jau strādāja Rīgā, bieži vien uz turieni sūtīti saiņi ar lauku labumiem. Dziedātājs apprecējies ar alūksnieša Šlosa meitu Ellu, kura bijusi ierēdne dažādās galvaspilsētas iestādēs. Alvila Spennera māsas Antonijas meita Velta Vašķe, rādīdama vairākus fotoattēlus, pakavējās atmiņās par tēvoci: Biju pavisam maza meitene, kad mātes brālis viesojās Daukstēs. Viņš dziedāja piensaimnieku biedrības šķūnī. Skanēja tiešām vareni. Šķiet, ka viņš dziedāja tikpat labi kā mūsdienu solisti. 1944. gada atvasarā nodega mākslinieka iegādātās mājas Aņķupenē. Alvila Spennera brālēna dēls Vitolds atcerējās tēva stāstīto, ka dziedonis strādājis gan Liepājas teātrī (Latvijas laikā tur iestudētas arī operas un operetes), gan Rīgas operā, kādu laiku uzturējies dziedoņu zemē Itālijā. Par viņu bijis rakstīts žurnālā «Atpūta», dzirdēta vismaz viena iedziedāta skaņuplate. Kad vasarās ciemojies tēva mājās, tur no Alūksnes ar limuzīnu atbraukuši Šlosi. Mākslinieks bieži vien dziedājis, spēlējis vijoli. 1942. gada vasarā Vitolds piepalīdzējis tēvocim taksēt zemnieku mežus Jaunrozes pagastā, Apes apkaimē. Tad kādreizējais dziedonis jau bijis izbeidzis mākslinieka gaitas. Viņš tāpat kā vairāki radošās inteliģences pārstāvji bija padevies bohēmiskam dzīves veidam, tāpēc drīz vien izplēnēja spožais talants. 1949. gadā viņš pāragri tika guldīts Rīgas Meža kapos. Tādējādi varam teikt: spoža, bet ātri izkvēlojusi zvaigzne.

Avots: Dzirkstele, 06.10.1990