Sporta vecmeistars, Eiropas čempions boksā, boksa treneris, sporta pedagogs

 un visu laiku titulētākais latviešu bokseris.

Aloiza Tumiņa dzimta nāk no Jēkabpils rajona Atašienes pagasta.

1953.gadā Aloizs beidzis septiņas klases, tālāk mācīties devies uz Rīgu, kur iestājies 9. profesionāli tehniskajā skolā. Šajā skolā tolaik godā bijis sports, arī Aloizs Tumiņš nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem. Kad 4 - 5 audzēkņi kļuvuši par skolas un vēlāk arī Latvijas čempioniem, tas esot visus ļoti iespaidojis, un bokss skolā kļuvis arvien populārāks, sācies īsts boksa „bums”. Aloizs sācis nodarboties ar boksu pēdējā kursā, jo līdz tam tas viņu īpaši neesot interesējis. Kopā ar Aloīzu boksa sekcijā pierakstījās 12 cilvēki, bet pēc pirmajām „ugunskristībām” palikuši bija tikai divi – Aivars Ruseckis un Aloizs Tumiņš. Tolaik Aloizs bijis 1.60 garš, svars - 49 kg, dzīves laikā svars, protams, mainījies. Aloiza pirmais treneris bija Alberts Lavrinovičs ( tagad dzīvo Maskavā). Tumiņš par boksera gaitu sākumu atceras: 

„Mani visi dauzīja bez žēlastības, sevišķi bīstamas bija Enkūža un Rudzīša dūres.” 

1955.gadā Aloizs Tumiņš iekļuva Latvijas „Darba Rezervju” izlasē, un devās uz Padomju Savienības meistarsacīkstēm Ordžonikidzē. Toreiz atšķirībā no mūsdienām bijusi divmīnusu sistēma (varēja zaudēt 2 cīņas), Aloizs sacensībās trīs cīņas uzvarējis, zaudējis tikai divas pēdējās – visspēcīgākajiem dalībniekiem. Aloiza sasniegumi drīz vien kļuva aizvien ievērojamāki. 1956. gadā notika PSRS „Darba Rezervju” meistarsacīkstes Rīgā.

Aloizs Tumiņš atceras: 

„Mans svars tolaik bija 54 kg, bet šajā svara kategorijā boksējās 72 pretinieki. Uzvarēju sešās cīņās un ieguvu 1.vietu, kļuvu par PSRS čempionu jauniešiem. Bija atvērts ceļš uz PSRS „Darba Rezervju” izlasi. Pēc neilga laika ieguvu 3. vietu pieaugušo kategorijā (vēl nevarēju uzvarēt pieckārtējo PSRS čempionu Aleksandru Zasuņinu). Ar šo panākumu kļuvu par PSRS sporta meistaru”. 

Tas bija sākums boksera karjerai arī starptautiskā mērogā. Aloizs ļoti daudz trenējās un piedalījās dažādās sacensībās. Viņu tomēr sarūgtināja tas, ka 

“…vēl ne reizi nebiju Savienībā pirmais. Vienmēr referiji deva priekšroku maniem pretiniekiem, atceros arī tādu maču, kad no lielā sporta šķīrās kāds ievērojams PSRS sportists, un man tāpēc neiedeva uzvaru, lai viņu aizvadītu no sporta ar uzvarētāja godu....”.

Tāpēc 1960. gadā uzvara PSRS meistarsacīkstēs Aloizam Tumiņam deva vislielāko gandarījumu, kaut arī vislielāko slavu viņam atnesa Eiropas čempiona tituls. Par Eiropas čempionu viņš kļuva 1961. gadā Belgradā. Tā bija visīstākā sensācija, jo tolaik neviens pat nevarēja iedomāties, ka Tumiņš varētu sasniegt tik augstu vietu (viņam prognozēja 5. – 8.vietu).  Pēc uzvaras Aloizs atveda uz Latviju divas balvas – čempiona zelta medaļu un kristāla kausu par labāko tehniku. Kopā ar šīm trofejām atveda arī savu vēlāk tik slaveno halātu. Tas bija gaiši zils ar baltām svītrām. To viņam šuva speciāli Eiropas meistarsacīkstēm. Vēlāk tas kopā ar Tumiņu apceļojis visu pasauli. 80.gadu nogalē Aloizs to uzdāvāja Boksa muzejam (Rīgā bija pirmais Boksa muzejs Eiropā, to nodibināja Ilgonis Urstiņš). 

1961. gadā Aloizu iesauca dienēt armijā. Arī tur viņš turpināja nodarboties ar sportu. Dzīves apstākļi bija neapskaužami: 

„Mums piešķīra 13m2 lielu istabu Rīgā komunālā dzīvoklī. Turpat dzīvoja pieccīņas treneris Ainis Zvirgzdiņš, motociklists Krūze un vēl divas ģimenes. Gandrīz viss – kopējs. Labums vienīgi tāds, ka dzīvoju pretim Vērmaņdārzam un tur no rītiem trenējos – skraidīju kopā ar svešiem suņiem.”

1963. gadā Maskavā notika kārtējās Eiropas meistarsacīkstes. Aloizs Tumiņš zaudēja polim Ježijam Kulejam un ieguva 2. vietu. Aloizs atceras, ka publika savu neapmierinātību par tiesneša lēmumu izteica ilgi un skaļi trokšņojot.  1963. gadā A. Tumiņš aktīvajām boksera gaitām sportā pieliek punktu, jo viņš bija apprecējies un vēlējās būt kopā ar ģimeni. Tumiņš arī atceras, ka šajā laikā radušās problēmas ar svara uzturēšanu, jo, gadiem ejot, noturēt svaru uz 63.5kg ir grūti. Lai “ielektu” citā svara kategorijā ir vajadzīgs vismaz gads, kamēr sportists adoptējas jaunajā svara kategorijā. 

„No boksa aizgāju klusi, bez pavadīšanas, bez trokšņa, man šķiet, ka neviens pat nepamanīja.” – Tā sportists atceras šo savu izšķirīgo soli.

1964. gadā Aloīzs iestājās Ļeņingradas Augstākajā sporta skolā, pēc tās beigšanas viņš saņēma boksa trenera diplomu un norīkojumu darbā uz Rīgu, lai strādātu PSRS Baltijas kara apgabalā. Tā kā viņa pārziņā bija visas kara apgabala karaspēka vienības, dzīve aizritēja nepārtrauktos komandējumos.

1972.gadā viņš demobilizējās kā vecākais leitnants.

70. - 80.gados strādājis par treneri un mācību pārzini sporta biedrības „Daugava” sporta skolā, kādu laiku bijis „Darba Rezervju” Olimpiskās skolas direktors.

90.gadu sākumā strādājis Ādažos par noliktavas pārzini, bet palicis bez darba, jo – 

“…laikiem mainoties, pirmos atlaida rīdziniekus. Vēlāk trīs gadus strādāju Rīgā veikala apsardzē, bet arī tas izputēja”.

2003.gada aprīlis Ādažu pagasta vidusskola Sagatavoja : 11.a klases skolnieks Gunārs Ūdris Projekta koordinatore Sarmīte Savicka [email protected] LIIS izstrādne

***

Ceturtdien 70 gadu vecumā aizsaulē aizgājis titulētākais Latvijas bokseris – Eiropas čempions un vicečempions Aloizs Tumiņš, portālu eSports.lv informēja Latvijas Boksa federācijas ģenerālsekretārs Genādijs Glazkovs.

Aloizs Tumiņš piedzima 1938. gada 22. martā un pērn Latvijas čempionāta laikā tika sveikts 70 gadu jubilejā. Diemžēl pēdējos gados savulaik izcilā boksera veselība bija slikta, bet 29. janvārī Tumiņa dzīvība izdzisa pavisam...

1961. gadā Tumiņš kļuva par pirmo Latvijas bokseri, kas ticis pie Eiropas čempiona titula. Tā bija liela sensācija, jo neviens no latvieša tik augstu rezultātu negaidīja. Divus gadus vēlāk Tumiņš gandrīz atkārtoja panākumu, izcīnīdams sudraba medaļu.

Tumiņa rēķinā arī uzvaras 1956. gadā PSRS jauniešu čempionātā un 1960. gada PSRS čempionātā . Boksera karjeru viņš noslēdza 1963. gadā, kad apprecējās un vēlējās būt kopā ar ģimeni. Vēlāk Tumiņš kļuva par treneri.

LBF ģenerālsekretārs Genādijs Glazkovs Tumiņu raksturoja:

"Viņš bija ne tikai ļoti labs bokseris, bet arī cilvēks. Tumiņš allaž gribēja citiem palīdzēt, aktīvi darbojās dažādos pasākumos. Tumiņš bija ar ļoti stipru raksturu. Tas bija cilvēks ar lielisku humora izjūtu."

***

Aloizs Tumiņš dzimis 27.03.1938. bija sportiska dzīves veida piekritējs un aktīvi darbojās Latvijas Republikas teritorijā līdz 2009. gadam.

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Aloizs Tumiņš bija saistīts ar šādām organizācijām:

• A.Tumiņa boksa klubs
• Rīgas franču boksa klubs

Viņš nomira 70 gadu vecumā, 2009. gadā.

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Aloizs Tumiņš varat meklēt vietnē news.lv. Tiks parādītas visas atbilstošās publikācijas pēc vārda sakritības (tās var būt dažādas personas).

Viņa pēdējā dzīves vieta bija Rīga

Avoti: Preses un interneta publikācijas, Sēru vēstis, lursoft.lv