Kad presē parādījās Alljas Baumanes dzejoļi, tajos iezīmējās īpatnējs dzejisks skatījums un savdabīga forma. Dzejniece ātri uzliesmoja un guva popularitāti. Tad viņa piegriezās arī stāstiem un tēlojumiem. Arī prozā A. Baumanel bija savs skatījums un stils. Viņai iznākušas trīs stāstu grāmatas: Au|ojošā pilsēta (1924. g.), Zemes medus (1925.) un Lietuviete (1935.). Baumanes prozai tuva saskare ar viņas dzeju. Rakstniece tēlo modernus pilsētniekus ar neparastiem pārdzīvojumiem, risinādama psiholoģiskas problēmas. Baumanes dzejas sakopotas grāmatā „Dārzi un vakari" (1939.). Tajā dominē sievietes erotisko dziņu droša un ekspresīva atklāsme, eksot. reāliju un juteklisku emociju estetizācija, ar romantisku patosu caurstrāvots dabas vērojums. Arī savā dzīvē rakstniece bija īpatne un nevarēja iekļauties parastajās pilsoniskās dzīves normās. Dzimusi Alija Baumane 1899. g. 28. jūnijā Engurē, uzaugusi Rīgā. Beigusi Olava komercskolu, viņa aizbrauc uz Pēterpili studēt filoloģiju un filozofiju. Tur nodzīvoja arī visu bēgļu laiku un 1920. gadā atgriezās Latvijā. Pēc tam visu laiku dzīvoja Rīga, nodarbodamās galvenā kārtā ar rakstniecību. Rīgā ierodoties dzejnieces brālim, viņa apmetas pie tā, bet viņas veselība jau bija stipri sagrauzta no ieilgušās vēža slimības. Dzejnieci ievietoja pilsētas 2. slimnīcā, kur 1. aprīli viņa mira. Nelaiķi apbedīs Meža kapos.