Kolēgas mērnieku Alfrēdu Vību teicās nesaprotam. Tas notika Latvijas brīvvalsts sākotnē, kad zemes rīkotājiem piešķīra platības, uzklausot viņu vēlēšanos un pārbaudot tiesības. Un Alfrēds — 1905. gada cara valdības represijās cietušais, tobrīd Zemkopības ministrijas štāba mērnieks ar otrās kategorijas zemes iegūšanas tiesībām, — nu, paklausieties, kur tas ir dzirdēts! —Alfrēdam līdzīgie izvēlas iekopto muižas zemju centrus (palaikam ar mācītu dārznieku lutinātām ābelēm), bet Alfrēds, darbojoties zemju uzmērīšanā Vecāķos, izlēmis, ka te kaut kur. Un smiedams viņš atbildējis savas rīcības pēlējiem: — Man iepatikās, nu traki iepatikās šie džungļi pie vecās Daugavas. Un tieši te es gribu izveidot dārzu, dārzniecību. —Ha, ha! Pieci hektāri džungļu ar smilšu kāpu garniturai! — Apklustiet, zinu, zinu, ka tas prasīs darbu un vēlreiz darbu. Toties es redzēšu augšanas prieku. Kā es to domāju paveikt? Nolūkošu skaistu, gudru sievu. Būs bariņš bērnu. Neņirdziet! Pēc gadiem jūs redzēsiet, ka man ir taisnība: manta nerada cilvēku, bet cilvēks ar darbu un zināšanām rada materiālās vērtības un labklājību. Alfrēda Vības teiktie vārdi nebija tikai vārdi, taču savu izredzēto viņš gribēja ievest nevis alkšņu un pliederu brikšņos, bet ziedošā dārzā. Deviņus gadus Alfrēds Vība kopā ar līgtiem algādžiem ieceres grieza uz īstenības pusi. 1935. gadā Alfrēds bildina agronomi Emīliju Lindi. Protams, ne jau viss gāja kā pa diedziņu, bet ābeles viņi stādīja jau abi. Tā nu ielabotajā zemē 65 augļu koki, 30 ogulāji, košuma koku alejās — kļavas, ozoli, arī ceriņu, jasmīnu puduri. (Kārlis Pamše "Vecāķi laiku un laikmetu kūleņos).