LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1975), izcils Latvijas Nacionālā baleta mākslinieks, Latvijas Universitātes Tautas deju ansambļa “Dancis” vadītājs no 1968. rudens līdz 1985. gadam. 

Deju mācījies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā.

   Deja viņam bija liela, gaiša un skaista spēle. Nekā sasīcināta, nošņurkuša, manierīga. Tā bija vīrišķīga spēle. Divdesmit astoņos Operas teātrī pavadītajos gados Spura bija pamanāms pat visvārgākajā baletā. Ko nu runāt par šedevriem – kā leģendārais Bolero trijnieks Pankrate – Lembergs – Spura. Vai par Hilarionu "Žizelē", Komandoru "Inku zeltā". Klasiskajā "Korsārā" viņš sāka kā jaunais greizsirdis Birbanto un beidza kā sulīgais un sevī tīksmais Seids-pašā. Atvadu izrādē titullomā "Doktorā Aikāsāp" it kā svētīja jauno paaudzi, vēlēdams tai sirdsdegsmi, nevis vārgu eksistenci uz skatuves. 

   Kad uz LNO skatuves svinēja triju Danča horeogrāfu – Harija Sūnas, Ulda Žagatas un Alfrēda Spuras jubilejas, apsveicēju runās izskanēja kāds kodolīgs atzinums: Sūna piešķīra Dancim vārdu, Žagata - spožu tehniku, bet Spura - dvēseli.  Viņa dejas bija dvēseliskas un dziļas, it nemaz līdzīgas visam, kas iepriekš - Zemes bērni, Atmoda, Dāki, Meteņi, Es par bēdu nebēdāju, Es nenācu šai vietā... Tā bija stipra un laba cilvēka pašizteiksme - par lietām un jēdzieniem, kurus tolaik dejas māksla kaut kā vairījās pieminēt. Spura bija atraktīvs un negaidīts Deju svētku un Baltijas studentu Gaudeamus virsvadītājs. Arī te viņu atcerēsies.

Atvadīšanās notika  Krematorijas Lielajā sēru zālē 27.janvārī plkst. 12.00.

Apglabāts Rīgas Meža kapos.

Pirmdien, 2017. gada 7. augustā tiek atklāts tēlnieka Ivara Miķelsona veidots piemineklis uz Alfrēda Spuras atdusas vietas. Piemineklis tapis par A. Spuras laika dejotāju un viņa talanta cienītāju ziedojumiem.