Alfrēds Plīte- Pleita dzimis 1883. gadā Mazzalves pagastā skolotāja ģimenē. Kad tēvs pārcēlās uz Asares muižu par spirta dedzinātavas pārvaldnieku, muižā nākamais mākslinieks un viņa brālis dabūja labu pirmmācību kopā ar muižas īpašnieka bērniem. Skolā tas sāka iet Rīgā, uz kurieni viņa vecāki pārcēlās 1900. gadā. Savas mākslinieciskās spējas viņš sāka attīstīt jau Rīgas pilsētas reālskolā, kur viņa skolotājs bija Minhenes Mākslas akadēmijā studējušais Konstantīns Nilenders (Konstantin Niländer). 1908.gadā iestājās Minhenes Mākslas akadēmijā, kur studēja akadēmisko zīmējumu pie Karla Raupa (Karl Raupp), tam laikam modernāku zīmēšanu un gleznošanu pie Angelo Janka (Angelo Jank) un ofortu pie Hermaņa Ceilingera (Hermann Zeillinger). Visai pamatīgas studijas turpinājās līdz 1913.gadam ar karadienesta pārtraukumu 1910/11. gadā. Viņš apguva detalizētu akadēmiska zīmējuma stilu cilvēka figūru, galvu, ainavisku motīvu atveidos, dekoratīvistisko stilizāciju pielietojamās grafikas darbos, plašu triepienu tehniku aktu un ainavu eļļas gleznojumos, sekojot Minhenes jūgendstilam un ˝Die Scholle” grupas gleznotāju paraugiem. Atbrīvotāka līniju un glezniecisku svītrinājumu formveide pielietota zīmējumu ciklā „Pilsēta”, kas veltīts Minhenes ielu un nakts dzīvei (1912-1913). Studiju gados veidojās Plītes-Pleitas priekšstati par sev vēlamo mākslu. Spriežot pēc V. Peņģerota pārstāstītām mākslinieka vēstulēm, Plīte-Pleita vēlējās sasniegt augsti kvalitatīvu mākslu, pamatojoties ilgstošās studijās un vingrinājumos.

1913.gadā pavasarī Plīte-Pleita pārtrauca savas studijas Minhenē, atgriezās Rīgā un turpināja strādāt patstāvīgi dažādās tehnikās: gleznoja studijas eļļā un akvarelī, zīmēja, darināja ofortus, litogrāfijas, linogriezumus un ksilogrāfijas. Viņš šai laikā dzīvojis samērā vientuļi, ticies biežāk ar dažiem jaunajiem māksliniekiem (Aleksandru Bertelsonu, Konrādu Ubānu, Konstantīnu Lielausi). Plīte-Pleita gan piedalījās ar savām grafikām 4. baltiešu mākslinieku savienības izstādē 1913.gadā; 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913/1914.gadā; grafiķu izstādē 1914. gadā (visas Rīgā), gūstot dažus atzinīgus vērtējumus mākslas kritikā, tomēr aktīvi lokālajā mākslas pasaulē neiekļāvās.

Pēdējā pirmskara gadā dzimtenē Plīte-Pleita piedzīvoja radošu pacēlumu, turpināja apzināti pilnveidot savu tradicionālistisko praksi, pretstatot to modernismam.  Atkāpes no neoklasiskā reālisma parādās Plīte-Pleitas 1914. gada vasaras plenēra ainavu gleznojumos akvarelī "Ārensburga" (mūsdienu Kingisepa Igaunijā).

Pasaules karš un iesaukums armijā sākotnēji nepārtrauca mākslinieka aktivitātes: dienot Daugavpilī un frontes rajonā, Plīte-Pleita pietiekami daudz zīmēja, fiksējot kareivju dzīves reālijas. Frontē mākslinieks smagi saslima ar plaušu karsoni, tika ārstēts Maskavā. Tur to pārsteidza ziņa par brāļa nāvi. Kad tas jau bija gandrīz pilnīgi izveseļojies, tas piepeši saslima no jauna, vispirms ar nervu karsoni, tad nieru iekaisumu un bija tuvu nāvei. Tomēr līdz pēdējam samaņas brīdim tas turpināja zīmēt un radīja daudz interesantu ainu no lazaretes ikdienišķās dzīves. Uz Rīgu viņu pārveda bezsamaņas stāvoklī un vienos murgos tas pavadīja kādas astoņas nedēļas.

Slimība te atkāpās, te pastiprinājās. 1918.gadu Plīte-Pleita pavadīja laukos Ļaudonā. Pēc atgriešanās Rīgā grūtos materiālos apstākļos pārdzīvoja īso padomju laiku 1919. gadā, pirmajos neatkarīgās Latvijas gados centās iekļauties tās jaunajā mākslas dzīvē, piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības dibināšanā un izstādēs, mēģināja ārstēties, bet nespēja atveseļoties. Brauca arī uz Ķemeriem ārstēties, bet no turienes atgriezās vēl slimāks. 1921. gada pavasarī viņš mira.