Dzimis 1897. g. 9. janv. Rīgā, grāmatveža, vēlākā anilīnkrāsu fabrikas īpašnieka un tirgotāja, ģimenē.

Tēvs Johans Nikolajs, māte Luīze Emīlija, dz. Šulce. Vācietis, luterticīgs.

No 1905. g. mācījies Rīgas pilsētas ģimnāzijā, pēc kuras beigšanas 1915. g. uzsācis studijas TU Juridiskajā fakultātē.

1. pasaules kara laikā 1916. g. jūn. mobilizēts Krievijas armijā, 1917. g. febr. beidzis 2. Odesas praporščiku skolu, praporščiks 103. kājnieku rezerves un pēc tam 527. kājnieku pulkā. 1918. g. atvaļināts no armijas, 1918. g. janv.– 1919. g. sākumā turpinājis studijas TU.

1919. g. sākumā mobilizēts Igaunijas armijā, Tallinas pašaizsardzības vienībās. 1919. g. 10. apr. mobilizēts Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (no 1919. g. jūl. Latvijas armija), kareivis Ziemeļlatvijas Rezerves bataljonā Tērbatā, 1. (4.) Valmieras un 6. Rīgas kājnieku pulkā, no 1920. g. rudens Instruktoru bataljonā Rīgā, kareivis. 1921. g. janv. atvaļināts.

No 1920. g. studējis LU Tiesību nodaļā (1923. g. izturējis mutiskos pārbaudījumus, palicis neizstrādāts diplomdarbs).

1924. g. 19. maijā iecelts par jaunāko tiesamatu kandidātu Rīgas apgabaltiesā; strādājis 2. civilnodaļā, 2. kriminālnodaļā, vairāku Rīgas pilsētas miertiesnešu pakļautībā.

1925. g. 3. jūn. iecelts par Rīgas apgabaltiesas papildu miertiesnesi, 1927. g. 29. sept. par miertiesnesi (1933. g. 20. jūn. apstiprināts Saeimā), no 1927. g. okt. Rīgas pilsētas 14. iecirkņa miertiesnesis.

1929. g. maijā beidzis tieslietu studijas LU.

No 1935. g. 5. nov. Rīgas apgabaltiesas loceklis.

20. gadu 2. pusē vairākus gadus darbojies arī par kinematogrāfijas a/s “Fanamet Films” un a/s “Paramount Films” valdes locekli (līdz 1931. g.). 1939. g. 19. okt. (no 1. nov.). Atbrīvots no amata pēc paša lūguma;

Izceļojis uz Vāciju. Turpmākais liktenis nav zināms.

Precējies, meita Felicita (dz. 1919. g. 3. maijā); šķīries. Otrreiz precējies 1934. g. 5. janv. ar Latvijas konservatorijas studenti Mariju Terentjevu (dz. 1913. g. 11. jūn. Rēzeknē), dvīņi – meita Vera Veronika un dēls Alfreds Aleksandrs (abi dz. 1934. g. 2. nov.).

A. LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 97., 98. l.; 7427. f., 1. apr., 2508. l.; EVP; LUAJ.

No bij. Rīgas apgabaltiesas locekļu A. Bergmaņa, L. Brimmera, N. Mertensa, E. Tīzenhauzena, bij. miertiesneša H. Jākobsona un bij. vecākā tiesamatu kandidāta V. Finka 1939. g. 8. nov. lūguma Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim: “Sakarā ar sagaidāmo vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs [A. Kociņš] š. g. 17. oktobrī aicināja mūs visus pie sevis un lika mums priekšā nekavējoties izšķirties par to, vai arī mēs vēlamies aizceļot uz Vāciju. Kaut gan aizrādījām, ka līgums starp Latviju un Vāciju vēl nav noslēgts, kādēļ, nezinot līguma noteikumus, mums pagaidām būtu grūti izšķirties, Priekšsēdētāja kungs paziņoja, ka uz Tieslietu ministrijas rīkojuma pamata mums līdz š. g. 18. oktobrim esot jāiesniedz deklarācijas par palikšanu Latvijā vai arī attiecīgie atlūgumi. Pēdējā gadījumā mums uzdeva, saskaņā ar Ministrijas norādījumu, atlūgumos lūgt atsvabināšanu no dienesta pienākumu izpildīšanas, sākot ar š. g. 15. novembri. Tādā gadījumā mēs visi saņemšot algu līdz 15. novembrim, ja līdz minētam datumam mēs vēl nebūtu izceļojuši. Saskaņā ar  šādu [Rīgas apgabaltiesas] Priekšsēdētāja [A. Kociņa] kunga norādījumu mēs nākamā dienā arī visi iesniedzām savus atlūgumus. Š. g. oktobra beigās un novembra sākumā mums par lielu pārsteigumu paziņoja, ka pretēji mūsu lūgumiem bijām atsvabināti no dienesta pienākumu izpildīšanas sākot jau ar š. g. 1. novembri. Turpretim senators F. Konradi, kas saziņā ar mums bija iesniedzis tāda paša satura atlūgumu, tika atsvabināts no dienesta pienākumu izpildīšanas sākot ar š. g. 15. novembri, saskaņā ar iesniegto lūgumu. Sakarā ar to mēs pagodināmies aizrādīt, ka pirms minētā Latvijas–Vācijas līguma noslēgšanas mums nevarēja uzstādīt jautājumu, vai vēlamies izceļot no Latvijas vai nē, bet nekādā ziņā apstiprinošu atbildi uz šādu jautājumu nedrīkstēja saistīt ar atlūguma iesniegšanas nepieciešamību. Ja tomēr esam iesnieguši atlūgumus, kuros esam lūguši atsvabināt mūs no dienesta pienākumu izpildīšanas, sākot ar š. g. 15. novembri, tad agrākā pret mūsu gribu notikusī atbrīvošana runā pretim tiesnešu neatceļamības principam. Tādā kārtā mūsu atbrīvošana no dienesta pienākumu izpildīšanas, saskaņā ar mūsu lūgumiem, varēja notikt ne agrāk kā ar 15. novembri, līdz kuram laikam mums bija jāizmaksā arī attiecīgās algas, kas, nemaz nerunājot par doto solījumu, mums pats par sevi pienākas pēc likuma. Pamatojoties uz aprādīto, pagodināmies lūgt Jūs, augsti godāto Valsts un Ministru prezidenta kungu, dot attiecīgu rīkojumu izmaksāt līdz š. g. 15. novembrim attiecīgās algas vācu tautības tiesnešiem, kas ilgus gadus nepārtraukti izpildījuši savus dienesta pienākumus.” (LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 98. l., 29. lp.)