Dzimis ap 1850.g.  Voroņežas muižnieka ģimenē, miris pēkšņā nāvēTērbatā.

1869.gadā beidzis Voroņežas kadetu korpusu, turpinājis mācības Maskavā un militāro karjeru beidzis kā artilerijas praporščiks.

1872-1874 studējis Kalnu institūtā Pēterburgā. Vēlāk saņēmis tehniķa apliecību, tiesības veikt būvniecību Baltijas apgabalā, kur ieradies ap 1880.gadu. No 1884.g. Vidzemes guberņas būvvaldes tehniķis. Pēc tam Tērbatas mācību apgabala, no 1893.gada Rīgas mācību apgabala arhitekts.

Aktīvi iesaistījies krievu sabiedrības lietās, iedvesmojies no Aleksandra III reformām, bijis pārliecināts, ka vietējās nomales savienošanās ar pārējo Krieviju iespējama tikai ar krievu kultūras iestāžu izaugsmi, kas spētu spilgti un patiesi attēlot krievu tautas dvēseli un tautas miermīlīgos centienus.

Piedalījies Rīgas Krievu teātra veidošanā, kā 2. pilsētas teātris tas ieguva sev ēku tagadējā Kr. Valdemāra ielas un Kronvalda bulvāra stūrī. Darbojies teātra valdē un citās organizācijās. Krievu pulciņā lasījis lekcijas.

Kopā ar sievu Annu Ivanovnu bieži ziedojis naudas līdzekļus labdarīgiem mērķiem - skolu un baznīcu celtniecībai.

Annu Kīzelbašu (dz.Ļeikina 1851-1938) un Mariju Demanti uzskata par pirmajām sievietēm ārstēm Latvijā.