Kad pirms gada biju Austrālijā, mani Sidnejas lidostā sagaidīja vidēja auguma, ļoti vitāls, izdarīgs un neparasti sirsnīgs cilvēks, kura runas veidā varēja sajust vieglu malēnisku piesitienu. Tas bija Aleksandrs Zariņš: daudzu kultūras pasākumu iniciators un dvēsele, rakstnieks, žurnālists, kas darbojās laikrakstā Austrālijas Latvietis gandrīz kopš tā iznākšanas, būdams Sidnejas redaktors. A.Zariņš mani laipni aizveda uz Klusā okeāna piekrasti, uzbraucām augstā kraujā un labu brīdi vērāmies pāri plašajai, mierīgajai zilgmei. Pēc tam vēl pāris reižu sēdējām teātrī, jo Aleksandrs Zariņš patiesi mīlēja un izprata mākslu.

Šķiroties viņš man uzdāvināja savu grāmatu Bites un bumerangs, kas iznākusi 1989. gadā. Tas ir savdabīgs darbs, veidots no dažādos gados sacerētiem, Austrālijas Latvietī publicētiem rakstiem, bet kopumā veidojas pilnīgs priekšstats par šo tālo kontinentu, tās dabu un īpatnībām un latviešiem tālīnajā zemē.

Aleksandrs Zariņš savās mājās ar lepnumu un prieku rādīja veselu rindu brošētu grāmatiņu - tas ir Mārtiņa Zīverta lugu izdevumu trīsdesmit sējumos - katrā grāmatā Mārtiņa Zīverta viena luga. Tas ir plašākais Mārtiņa Zīverta lugu izdevums, un par to milzu pateicība nākas Aleksandram Zariņam. Mārtiņa Zīverta daiļrade bija liela A.Zariņa mīlestība, tajās dienās namatēvs man deva iepazīties ar tikko pabeigtu manuskriptu par Mārtiņa Zīverta ciemošanos Austrālijā. Tagad grāmata iznākusi, diemžēl līdz Rīgai tā nav vēl atceļojusi, bet autors to saņēma, draugi uzdzēra šampanieti grāmatas dzimšanas dienai, taču pats autors pavisam drīz pēc tam aizgāja nebūtībā.

Es domāju, ka Austrālijas inteliģencei ļoti pietrūks šī rosīgā, gaišā cilvēka. Viņa pietrūks arī mums, jo A.Zariņš izstaroja sirsnību un labestību, ar prieku deva pajumti savā vienkāršajā mājā, kur atradās īpaša ciemiņu gulta. Šo gultu un ciemiņus, kas tajā sildījušies, A.Zariņš apraksta tēlojumu ciklā "Kādas gultas stāsts", ko publicē žurnāls Māksla. Jā, varu vēl piebilst, ka pēc profesijas Aleksandrs Zariņš bija ķīmiķis, savā laikā beidzis Rīgas Valsts tehnikumu. Bet pēc sirds aicinājuma - rakstnieks, augstas kultūras cilvēks.

Autobiogrāfijā par sevi un rakstniecību A.Zariņš raksta:"Mēs, Latvijas laika bērni, tikpat kā ar mātes pienu bijām ievadīti literatūras izpratnē un cienīšanā. Toreiz mēs lepojāmies, ja uz ielas satikām dzejnieku vai rakstnieku. Pirkām ne vien grāmatas, bet arī ģīmetnes un vācām autogrāfus. Austrālijā grāmata bija dārgums, ko pārlasīja vairākkārt, ko gribējās pārrunāt ar draugiem, uzzināt zinīgāka lasītāja domas literārā vakarā." Aleksandrs Zariņš patiesi mīlēja literatūru, mīlēja cilvēkus. (Viktors Hausmanis, Literatūra un māksla, 01.07.1994)

Dzimis Alsviķu pagasta Gailīšos kā jaunākais no Jēkaba un Alvīnes (dz.Gavare) Zariņu ģimenes sešiem bērniem. 1940.g. apprecējās ar Olgu Olitu Lejieti. Meitas - gleznotāja Dagnija Zariņa (prec.Greste 1942-2009) un Gundega (dz.1953.g.), dēls - Kristaps (dz.1948.g.). Pēc pēckara trimdas gadiem Vācijā no 1949.gada dzīvoja Austrālijā. Blakus ķīmiķa darbam bija trimdas latviešu laikrakstu līdzstrādnieks, Austrālijas "Latvietis" redaktors.

Miris Sidnejā. 1996.gadā pelni pārapbedīti Alūksnes kapos.