1995.gada gada 8. novembrī Tidaholmā, Zviedrijā, miris veterinārārsts Aleksandrs Šponbergs, Tidaholmas un Tukuma sadraudzības nodibinātājs un izveidotājs.
Nelaiķis dzimis 1917. gada 8. augustā Maskavā Teodora un Adeles Šponbergu ģimenē. Pēc kara Šponbergu ģimene atgriežas Rīgā un apmetas Pārdaugavā. Skolas gados Aleksandrs Šponbergs vasarās strādā par izpalīgu uz laukiem. Lauku dzīve viņam patīk, un viņš nolemj studēt par veterinārārstu. Studijas viņš pabeidz, bet, Otrā pasaules karā, sarkanarmijai atkal tuvojoties Latvijas robežām, iecere dzīvot Latvijas laukos nepiepildās.
1944. gadā Aleksandrs Šponbergs salaulājas ar zobārsti Iru Kaudzīti. Tā kā jaunās sievas tēvs - Latvijas armijas virsnieks plkv.-ltn. Kārlis Kaudzītis Pirmā pasaules karā cīnījies pret boļševikiem, viņai draud reālas briesmas. Jaunlaulātie nolemj bēgt uz Zviedriju un 1944. gada rudenī dramatiskā braucienā pārpildītā zvejnieku laivā nonāk Gotlandē. Pēc laika caurlaides nometnēs viņi pārceļas uz Danderidu Stokholmas tuvumā, kur Aleksandrs strādā par dārznieku, tai pašā laikā mācīdamies zviedru valodu un gatavodamies pārbaudījumiem, lai iegūtu veterinārārsta tiesības Zviedrijā. Tās ieguvis, viņš ar ģimeni pārceļas uz Halmstadi, kur strādā savā nozarē līdz 1949. gadam, kad saņem līdzīgu darba piedāvājumu Tidaholmā. Tidaholma ir maza pilsētiņa Zviedrijas dienvidos, kur apkārtējie meži un lauki Aleksandram tik ļoti atgādina Latvijas dabu. Viņš nolemj padarīt Tidaholmu par savas trimdas pastāvīgo mājvietu. Te Aleksandrs un Ira Šponbergi uzceļ māju, izaudzina divus dēlus un sagaida mazbērnus. Te Aleksandrs 1989. gadā aizvada smiltainē savu uzticamo dzīves draugu Iru un te nodzīvo pats līdz mūža pēdējai dienai.
Tidaholma ir lauksaimniecības un piensaimniecības apgabals. Veterinārārstam jāstrādā garas stundas, rūpējoties par apkārtējo zemnieku govīm. Aleksandrs Šponbergs ievieš mākslīgo apsēklošanu, kas Tidaholmas apkārtnē līdz tam nav bijusi pazīstama. Viņa darbs tiek atzinīgi novērtēts. 1949. gadā, sākdams darbu Tidaholmā, Aleksandrs Šponbergs aprūpē 1200 govis,bet, kad viņš pēc 35 gadiem pensionējas, ganāmpulki ir pieauguši līdz 24 000.
Aleksandra Šponberga sirds piederēja Latvijai. Ilgajos trimdas gados viņš bija iepazīstinājis savus draugus — zviedrus — ar Latvijas likteni. Zviedri dzīvoja līdzi notikumiem Latvijā, un, kad radās iespēja, Tidaholmas baznīca piedāvājās palīdzēt kādai Latvijas baznīcai. Aleksandrs, kura senči nāk no Tukuma apkārtnes, ierosināja sazināties ar Tukumu. Sākumā tukumnieki domu par biedrošanos uzņem skeptiski. Taču tidaholmiešu atsaucība pārsniedz visu gaidīto. Atbrauc Aleksandrs Šponbergs kopā ar zviedru mācītāju, iepazīstas un iedraudzējas ar Tukuma prāvestu Aleru un palīgmācītāju Māru Dzērvi. Jau 1990. gadā izveidojas māsu attiecības starp Tidaholmas un Tukuma baznīcām. No Zviedrijas Tukuma baznīcai pienāk krava pēc kravas gan ar drēbēm, gan produktiem. Atsūta arī pārvietojamās ērģelītes, kuras bēru gadījumos var ņemt līdzi uz kapsētu. Teoloģijas studente Māra Dzērve bieži brauc uz Tidaholmu, un Tidaholmas draudze pat finansē viņas braucienu uz Ameriku, uz kādu baznīcas semināru. Sadraudzība 1991. gadā nodibinās arī starp Tidaholmas un Tukuma pilsētu. Pats būdams pensionārs, Aleksandrs Šponbergs pazīst un saprot pensionāru vajadzības un tāpēc lielu daļu sūtījumu novirza pensionāru un pansionātu vajadzībām. Palīdzība nāk gan naudā, gan graudā. Tidaholmas pilsēta atsūta Tukuma pilsētai 10000 kronas naudā. Citu reizi katrs Tukuma pensionārs saņem pa krietnam pārtikas produktu sainim. Slimnīcas un skolas saņem inventāru, skolas - mācību līdzekļus. Viena no lielākajām dāvanām ir ātrās palīdzības auto. Draudzība starp abu pilsētu cilvēkiem nostiprinās vēl vairāk, kad Tidaholmas pensionāri sāk pulciņos braukt uz Tukumu ciemā, un tāpat tukumnieki brauc ciemoties uz Tidaholmu. Aleksandrs Šponbergs noorganizē Tidaholmā latviešu mākslas izstādi, kā arī vairākus latviešu kora koncertus.
Pēdējo reizi viņš, jau vecuma kaišu nomākts, viesojas Tukumā 1994. gada vasarā. Viņa draugs prāvests Alers, pats vecs un nevarīgs, ceļas no slimības gultas, lai savā baznīcā apsveiktu un svētītu Tukuma labdari. Aleksandrs cer atkal nākošo vasaru braukt uz Latviju, bet šī reize vairs nepienāk. "Aleksandra veiktais Tukuma un Tidaholmas sadraudzībā dzīvos daudz ilgāk par viņa laicīgo dzīvi, jo viņa uzsāktās aktivitātes turpinās cilvēki Baltijas jūras abos krastos. Es ticu, ka iesāktais mums paliek un paliks gaišā piemiņā!" Tukuma Ziņās raksta Tukuma pilsētas domes priekšsēdētājs Ēriks Zunda.
Par Aleksandru Šponbergu sēro dēli - Pēteris ar sievu Bibiānu un meitu Maēvu un Udo ar Suzanu, meitu Līnu un dēlu Aleksandru, kā arī radi un draugi.

Avots: "Brīvā Latvija", 01.01.1996