Dzimšanas vieta: 1891.g. Liepāja;

miris: 25.04.1942.g.

Kirovas apgabals, Vjatlags

informācijas avots:

Aizvestie

Latvijas Valsts arhīvs 2007.gads.

Otrais papildinātais izdevums.

*************************************

Dzimis 1891. g. 11. okt. Aizputē pareizticīgo garīdznieka ģimenē.

Tēvs Pāvils. Latvietis, pareizticīgs.

Mācījies Aizputes pilsētas skolā un Liepājas Nikolaja ģimnāzijā, pēc kuras beigšanas 1911. g. uzsācis studijas MU Juridiskajā fakultātē (beidzis 1915. g.). Studiju laikā 1912. g. maijā–aug. mācījies vācu valodas kursos Mārburgā (Hesenē, Vācijā).

1. pasaules kara laikā no 1915. g. vasaras jaunākais tiesamatu kandidāts Simferopoles apgabaltiesā, 1917. g. sākumā nokārtojis vecākā tiesamatu kandidāta zināšanu pārbaudījumu.

1917. g. jūl. mobilizēts Krievijas armijā, piekomandēts Kara flotes tiesai Sevastopolē, izmeklēšanas tiesnesis (līdz 1918. g. sākumam).

1919.–1920. g. febr. tiesamatu kandidāts Odesas apgabaltiesā, vienlaikus virsnieks pretlielinieciskajā Dienvidkrievijas Brīvprātīgo (ģenerāļa A. Deņikina) armijā. Sasniedzis poručika dienesta pakāpi.

Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Odesā (1920. g. febr.) centies iegūt līdzekļus, lai varētu atgriezties Latvijā, strādājis Odesas kara ostas administrācijā par rēķinvedi.

1921. g. rudenī atgriezies Latvijā.

1921. g. 5. okt. iecelts par Liepājas apgabaltiesas vecāko tiesamatu kandidātu, piekomandēts Liepājas 3. iecirkņa izmeklēšanas tiesnesim, pēc tam prokuratūrai.

No 1922. g. 22. jūn. prokurora biedra v. i., no 1923. g. 11. okt. prokurora biedrs.

1927. g. 15. martā dienesta labā iecelts par Latgales apgabaltiesas (no 1934. g. Daugavpils apgabaltiesa) prokuroru Daugavpilī.

No 1935. g. 1. maija Liepājas apgabaltiesas loceklis; strādājis Kriminālnodaļā, no 1940. g. 25. apr. Civilnodaļā.

Darbojies Latvijas Tiesnešu biedrībā, Kurzemes Patronāta biedrībā, Liepājas Latviešu biedrībā.

Padomju okupācijas laikā 1940. g. 30. dec. (no 1940. g. 1. janv.) ar Latvijas PSR tieslietu tautas komisāra A. Jablonska pavēli atbrīvots no amata sakarā ar Latvijas PSR tiesu sistēmas reorganizāciju.

1941. g. 14. jūn. apcietināts.

Miris 1942. g. 22. apr. pirms apsūdzības uzrādīšanas Vjatlaga 7. nometnē.

Precējies. Sieva Natālija (1896. g. 9. sept.–1985. g.), meita Rūta Zoja (dz. 1921. g. 27. nov.), dēls Juris Georgs (dz. 1924. g. 16. jūl.; mazmeita operdziedātāja Marina Rebeka). Ģimene 1941.–56. g. izsūtījumā.

A. LNA LVVA, 1595. f., 10. apr., 147., 148., 149. l.; LNA LVA, 1987. f., 1. apr., 14225. l.

No A. Jankoviča 1940. g. 11. sept. raksta Latvijas PSR tieslietu tautas komisāram A. Jablonskim: “Pamatojoties uz Jūsu, b[iedri] komisār, š. g. 4. septembrī man izteikto norādījumu, griežos pie Jums ar šo lūgumu. 1927. gadā, kreisās valdības laikā, mani iecēla par Daugavpils apgabaltiesas prokuroru. Tanī pašā gadā es liku saukt pie atbildības Politiskās pārvaldes Daugavpils rajona priekšnieku Briedi un rajona darbiniekus par politieslodzīto spīdzināšanu (cietušais – Šloms, Ķits un citi). Lieta tika iztiesāta 1928. gada 1.–3. martā un vainīgie sodīti. Šī lieta izsauca “sabiedrībā” lielu satraukumu. Man nācās dzirdēt pārmetumus par “pārāk enerģisku uzstāšanos”!? Mana rīcība minētā lietā tika apzīmēta par nepiedodamu. Sevišķi grūts kļuva mans stāvoklis, kad Tiesu palāta apgabaltiesas spriedumu atcēla un apsūdzētos attaisnoja. 1934. gadā, drīz pēc valsts apvērsuma, tieslietu ministrs [H.] Apsītis izteica neapmierinātību ar manu darbību un lika man iesniegt atlūgumu no prokurora amata, ko es pēc kāda laika arī izdarīju. Varu piezīmēt, ka pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma es biju vienīgais prokurors Latvijā, kas neatrada par vajadzīgu stādīties priekšā Ulmanim padevības un uzticības apliecināšanai. 1935. gada sākumā mani iecēla par tiesnesi Liepājas apgabaltiesā, tādā ziņā pazeminot amatā. Nelabvēlīga izturēšanās pret mani turpinājās arī jaunā vietā: man sāka izmaksāt algu pēc zemākās pakāpes, nekā pienācās pēc likuma, sakarā ar ko neesmu saņēmis ap Ls 2000. Attiecīga sūdzība palika bez ievērības. [..]  Ievērojot teikto, lūdzu, b[iedri] Komisār, piešķirt man jaunā tiesā, kurā vēlos strādāt, posteni, atbilstošu manam stāžam un spējām [..]. Lūdzu nozīmēt manu darba vietu Rīgā, jo mani divi bērni drīz beigs vidusskolu un vēlas turpināt izglītību augstskolā.”(LNA LVVA, 1595. f., 10. apr., 149. l., 23. lp.)

No A. Jankoviča 1940. g. 1. dec. raksta Latvijas PSR Tieslietu tautas komisariāta Kadru daļas priekšniekam: “Š. g. 29. novembrī gribēju ar Jums tikties, bet, tā kā Jūs caur sekretāri nozīmējāt sarunu uz nākamo dienu, izlietot piešķirtās man tiesības nevarēju, jo apstākļi spieda mani braukt uz Liepāju. Tāpēc rakstiski paziņoju to, ko gribēju personīgi pateikt. [..] 1917. gada oktobra revolūcijas laikā strādāju kā kandidāts Sevastopoles kara jūras tiesā. Kad 1917. gada beigās tika dibinātas tautas tiesas, es no vietējās strādnieku un karavīru deputātu padomes tiku ievēlēts par Sevastopoles pilsētas tautas tiesnesi. Šinī amatā sabiju līdz 1918. g. pavasarim, kad vācieši okupēja Krimu. Pēc tam pārcēlos uz Odesu. Tanī laikā sāka darboties ģenerāļa Deņikina nodibināta izmeklēšanas komisija. Šī komisija izmeklēja lietas par ierēdņiem, kas bija darbojušies pie lieliniekiem. Šai komisijai par upuri kritu arī es. Pret mani tika ierosināta lieta pēc agrākā Sodu lik[uma] 108.p[anta], kas paredzēja katorgu par ienaidnieka pabalstīšanu. Tikai pateicoties tam, ka Deņikina karaspēks 1919. gada pavasarī bija spiests pēkšņi atstāt Odesu, ierosinātā pret mani lieta palika bez sekām. 1921. gadā ar bēgļu ešelonu atgriezos Latvijā, pie kam saprotamu iemeslu dēļ iznīcināju dokumentus, kas liecināja par augšminēto. [..] Esmu arvien devis piekrišanu atbrīvot pret galvojumu politieslodzītos, kas deva viņiem iespēju aizceļot uz PSRS. [..] Visu sacīto lūdzu ņemt vērā pie jautājuma apspriešanas par manu kandidatūru jaunā tiesā.” (LNA LVVA, 1595. f., 10. apr., 149. l., 24., 25. lp.)