Pie mums atnākusi sēru vēsts, ka š. g. 22. februārī Ziemeļu Amerikas Savienotās Valstīs, Fergus Folā, Minnesotas pavalstī, miris bijušais Latvijas brīvvalsts sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas tiesnesis un kādreizējais Saeimas deputāts Aleksandrs Evāns. Tas bija nākotnes sapņu, ideju un ilgu pārpilnais jaunības laiks, kad pirmo reizi sastapu un iepazinu Aleksandru Evānu. Viņš vēl pirms pirmā pasaules kara bija savu darbu sācis kā sekretāra palīgs Rīgas apgabaltiesā, manas darba dienas neilgu laiku noritēja kā ierēdnim Baltijas Domēņu valdē Rīgā. Karš mūs toreiz izšķīra no saskares, jo mani iesauca kalpošanai armijā, bet Evāns visu laiku palika darbā tiesu resorā. Jaunības gaišie apvāršņi toreiz bija mūs saistījuši tiklab ar idejām, kā arī ar jaunībai piemītošo un neviltoto gribu pakalpot savai tautai un viņas labumam. Pēc pirmā pasaules kara, Latvijas brīvības laikā, līdz krievu komunistu varmācīgam iebrukumam Latvijā, Evāna un arī manas darba dienas noritēja vienā laikā Rīgā. Nebija reti arī tie gadījumi, kad mūsu darbs, neskatoties uz to, ka katrs mēs darbojāmies atsevišķos resoros, dažādu apstākļu kopsakarībā noveda mūs dienesta pienākumu pildīšanas saskarē. Tad nu atkal no jauna man bija laimīga izdevība apbrīnot Aleksandru Evānu kā cilvēku, kas pienākumu vienmēr stādīja pirmā vietā, kas tiesību un taisnības dievietes altārim tuvojās gan ar smaidu uz lūpām, ar humoru vārdos, bet arī vienmēr ar nesavtīgu, skaidru un tīru dvēseli. Mīļais aizgājušais draugs! Tavas klusās mājas dārzā, jaukajā Gaujas krastā, Inčukalnā, drīz atkal spīdēs Latvijas brīvības saule un ziedēs tavas dzimtenes puķes, bet Tu savas puķes apkopt vairs neiesi, jo Visuvarenais Tevi ir aicinājis savos plašos ziedu dārzos mūžības izplatījumā. Tur mēs visi atkal reiz kopā pulcēsimies. Taču tie, kas līdz Latvijas lielai brīvības dienai būs dzīvi palikušies, nesīs tavu vārdu un atmiņas par tavu darbu no trimdas atpakaļ uz Latviju un nodos tos tanī krātuvē, kuru nekāda vara nevar ne uzlaust, ne arī aplaupīt. To krātuvi sauc un turpmāk sauks par tautas vēstures bagāto un neizsmeļamo mantu krātuvi. Tanīs sarakstos būs ierakstīts arī tavs vārds. Ardievas un dziļas cilvēciskas skumjas pavada tevi, draugs, pāri mūžības slieksnim, bet patiesas līdzjūtības apliecinājumi lai sasniedz tavu uzticamo dzīves draugu, tavu dēlu un visus tavus tuviniekus. (K. Krūmiņš, Latvju vārds, 14.04.1959)