In  memoriam  Žēlsirdīgajai  Māsai

Profesors Ilmārs Lazovskis

"Līkumodams pa Meža kapu aizejošās ziemas ledus un agra pavasara plānās ūdens kārtiņas klātajiem celiņiem, piepeši atskārtu - mirusi MĀSA, medicīnas māsa. Ne akadēmiķe, ne starptautiski pazīstama zinātniece, ne televīzijas vai radio sēru vēstīs pieminama, pazīstama sabiedriska darbiniece. Tūlīt kapā tiks guldīta P.Stradiņa slimnīcas elektrokardiogrāfijas kabinetā - telpā, kur «sirdis var arī lūzt» - vairāk nekā pusgadsimtu nostrādājusi māsa Aleksandra Vientiese. Pavadītāji - darba biedri, kolēģi, tālo Siguldas vidusskolas laiku atmiņu glabātāji, krietnie Piebalgas ļaudis, draugi, pacienti. Mirusi viena no pēdējām Sarkanā Krusta māsu skolas absolventēm, kas klausījusies ne tikai tā laika izcilu ārstu mācības, bet arī Zentas Mauriņas priekšlasījumus.

Manu darba gadu lielākā daļa ir pagājusi līdzās māsai Vientiesei, Vientiešmāsai, māsai Aleksandrai, Vientieses kundzei un pagājušos laikos arī - Aleksandrai Krišjānovnai, jo viņa piederēja un dzīvoja visiem. Tikai ne sev.

Slimnīcā ilgus gadus mani rīti sākās pašā agrumā pie māsas Vientieses viņas mazajā jeb t.s. II elektrokardiogrāfijas kabinetā. Stāja, attieksme pret darbu un pacientu, augstā iekšējā kultūra ir viens no pieminekļiem, ko tieši žēlsirdīgā māsa Vientiese uzcēlusi saviem skolotājiem. EKG kabineta šaurajās divās istabiņās uzturējušies daudzi mūsu klīnikas audzēkņi, kas, intuitīvi tur paši tiekdamies, netieši kļuvuši par māsas Vientieses skolniekiem. Aiz ārēji šķietami asas, brīžiem skarbas čaulas sirsnīgs, viegli ievainojams, patiesībā atvērts cilvēks, kas ar savu personību ieaudzis mūsu zemē un kultūrā. Ar māsu Vientiesi varēja pārrunāt visu - jaunumus politikā, kultūrā, mākslā, dzīvē. Likās, ka nav nevienas grāmatas, ko viņa nebūtu izlasījusi; pret daudzām norisēm dzīvē un darbavietā māsai Vientiesei bija kritiska attieksme, reizumis, varbūt pārpratuma pēc - pārāk kritiska. Bet tā nenoliedzami bija viņas augstā iekšējā godīguma un taisnīguma ievainojuma izpausme. Varas maiņas Latvijā postījušas daudzu latviešu, to starpā māsas Vientieses ģimeni, dzīvesbiedru, piebaldzēnu, pazīstamas VEF radio un telefonu inženieru cilts locekli uz gariem gadiem aizraujot Sibīrijā. Māsa Vientiese nav kavējusi gandrīz nevienu darba dienu, kas, pašas noteikta, vienmēr sākās pulksten sešos no rīta, tā, jo darbu no toreizējās dzīvesvietas, mazās Launkalnes ielas Teikas rajonā, bija jābrauc ar visagrāko trolejbusu, kura vadītāji māsu pazina un reizēm arī ar agrīno braucēju aprunājās. Māsa Vientiese nostrādāja slimnīcā līdz pat 80 gadu vecumam un aizgāja no darba paceltu galvu, aiznesot sev līdzi daļu slimnīcas ētiskās spozmes un darba tikuma. Pēdējos dzīves gadus viņa vadīja skaista dārza ieskautā mājiņā Ikšķilē. Bet retajos brīžos, kad iznāca iegriezties Ikšķilē, likās, ka viņai trūka paša svarīgākā - pienākuma nemiera, ko varēja sniegt tikai ierastais darbs. Šis nemiers turpinās māsas Aleksandras nekur nereģistrētajos skolniekos, kas patlaban jau nosaka mūsu slimnīcas seju un piedalās tās likteņa lemšanā.

Sit tibi terra levis - lai Tev vieglas smiltis, mana, mūsu māsa, mūsu žēlsirdīgais, taisnīgais, nemierīgais Cilvēks."

Avots: laikraksts "Diena", 2003. gada 15. marts