Aleksandra Arne

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
00.00.1908
Miršanas datums:

Kategorijas:
Pedagogs, skolotājs, Tautas varonis
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

"Izglābtā bērnība" - tāds virs  raksts Mērijas Bojāras rakstam, kas  3. augustā ievietots Telavivas ķrie  vu valodā iznākošajā avīzē "Novosti  Nedēļi". Rakstā vēstīts par 92 gadus  veco latvieti Aleksandru Arni.

Drosmīgā sieviete 1941. gada  jūnija beigās, tūlīt pēc vācu-padomju kara sākuma, izglāba no dro  šas nāves žīdu bērnus, kas tai laikā  atradās pionieru nometnē Krūtes  (Krotes) ciemā, 40 km no Liepājas. 

Mazākos bērnus viņa iesēdināja  kravas automašīnā, bet vecākie visu nakti soļoja līdz Skrundas dzelzceļa  stacijai. Kopā ar skolotāju Aleksandru Arni par bērniem rūpējās  botānikas skolotājs Jānis Bumbiers, kas devās bīstamajā ceļā ar meitiņu  Indru, kā arī Anna Liepiņa ar vīru  un 2 gadus veco meitiņu Valtrauti.

  Vilcienu sabumboja, un Krievijas  robežu pionieru nometnes bērni, tostarp 13 žīdu tautības, pārgāja  kājām.  No šiem izglābtajiem bērniem  vairāki - Rocha Lurje, Ērika Jakobi,  Mērija Vaisfelde, Meirs Cencipers,  Maņa Zelkina un Male Izakovičs  dzīvo Izraēlā. Leja Fišere-Kāna  pērn nomira turpat. Toreiz tika izglābti arī Benno Nerpreiss, Roza  Karpuse, Tevje Gentons, Meilachs  Hiršzons, Pesija Fosa un Volfs Bans. Ar lielām grūtībām Aleksandra Arne nogādāja savus aizbilstamos uz tālo Tatāriju, kur kolchozā "Boļšije Mengeri" tika iekārtots "Latvijas bērnu nams".

Tai ziemā sals bija briesmīgs, bērni badojās, slimoja ar tīfu. Botānikas skolotāja Jāņa Bumbiera vadībā bērni audzēja dārzeņus sava nama un kolchozā vajadzībām. Pats skolotājs gāja bojā nelaimes gadījumā un apglabāts Tatārijā, blakus meitiņai Indrai, kas nomira no tīfa.

Pēc četriem grūtiem Tatārijā pavadītiem gadiem bērni atgriezās Latvijā. Kā jau teikts, viņu glābēja - krietnā latviešu sieviete Aleksandra Arne dzīvo dzimtajā Liepājā, un izglābtie viņu atceras ar bezgalīgu pateicību.

Manuprāt, aizgrābjošais stāsts par Aleksandru Arni un viņas izglābtajiem žīdu bērniem būtu ievietojams "Melnās grāmatas" (par okupācijas varu nodarītajiem postījumiem Latvijā 1940-1990) jaunā izdevumā kopā ar Jāņa Riekstiņa rakstu "Latvijas bāreņi Vācijā no 1944. līdz 1949. gadam" (215.-234. lp ), kur vēstīts galvenokārt par pēckara gadiem.

FRANKS GORDONS

***

Par 1949./50. m. g. svarīgāko notikumu savās atmiņās raksta tā laika direktore Aleksandra Arne: ” Jau 1948./49. m. g. beigās lūdzam Latvijas PSR IM piešķirt skolai dzejnieka Raiņa vārdu (pēc kara bijusī Raiņa pamatskola savu vārdu neatjaunoja, kādēļ netika mūsu skolai atjaunots Poruka vārds – arhīva materiālos ziņu nav). Apstiprinoša atbilde tika saņemta, izplānojam visu, kas būs septembrī.

Skolas Vēsture

Visur dzelteni ziedi- tā bija Raiņa mīļākā krāsa. Skolotāja Z. Valdmane lasīja referātu, bet skolotāja Eltermane vadīja nelielas izstādes iekārtošanu, skolēni dziedāja dziesmas ar Raiņa tekstiem. Bija ļoti svinīgi.”

 

Lilija, Neiburga (2007.g.)

– Citus latviešu bērnus pa ceļam satikāt? – Jā. Vienā stacijā uz blakus sliedēm nostājās vilciens, un pa logu redzēju, ka tajā ir manas skolas biedrenes no 5.vidusskolas. No Krotes nometnes viņas izveda Aleksandra Arne. Tur bija arī skolotājs Bumbiers ar meitu. Viņa jau pirmajā gadā nomira ar difteriju. Pats arī aizgāja bojā, kad mums tur, Krievijā, lika vienu vecu māju nojaukt, viņam virsū uzkrita jumts.

– Kāds pieaudzis cilvēks arī bija ar jums? – Bija daudz. Taču tikai retais no viņiem par mums, bērniem, gādāja. Vairāki vīrieši rūpējās par Bulduru nometnes bērniem, bet mēs, vaivarieši, bijām palikuši vieni. Tad Arne uzņēmās būt par komandētāju.

– Līdz Dno stacijai tikāt? – Jā. Kad – nezinu. Vecākajiem zēniem no Bulduriem bija dienasgrāmatas, kur viņi visu pierakstīja. Tās paņēma Arne. Dno stacijā arī mūs bombardēja, bet mēs mierīgi turpinājām ēst stacijas ēdnīcā, zinājām, kas tas ir. Taču virtuves darbinieces tā pārbijās, ka lēca laukā caur dubultlogu stikliem. Tur mūs ielaida vagonos. Atkal biju nemaņā. Sevi apjēdzu tikai Ivanovā.

– Kas bija jūsu vecāki? – Vienkārši strādnieki. Tēvs bija miris. Māte strādāja pilsētas slimnīcā par sanitāri, spīķeros labību kurtēja – ar koka lāpstām pārbēra no vienas vietas uz citu. Vēlāk apprecējās otrreiz, patēvs bija kuģa pavārs, padomju gadā strādāja muitā. Bija labs cilvēks, bet bija komunistu partijā. Viņš Latvijas laikā bija vadājis nelegālo literatūru. 1940.gadā uz mēnesi bija aizbraucis uz Krieviju. Kad atbrauca, mammai bija teicis: "Ja es būtu zinājis, kam to literatūru vadāju, nemūžam nebūtu uzņēmies."

– Tajā slimnīcā ilgi bijāt? Nē. Mani no turienes izpestīja Arkādijs Akermanis, paliels puika, arī no Liepājas. Slimnīcā ēdiens bija slikts, paliku gandrīz bez spēka. Visu laiku raudāju. Viņš sacīja: "Es iestāšos armijā, pirmais tikšu Liepājā un pateikšu tavai mammai, ka tu pinkšķi." Neticēju. Bet tā notika. Iestājās krievu armijā, vācieši saņēma gūstā, redzējuši, ka tikai puika, atsūtījuši uz Liepāju pie vecākiem. Vācu laikā it kā rakstījis kādus rakstiņus "Kurzemes Vārdā". Vāciešiem rakstītais nebija paticis, un viņu nobendēja. Bija traki mocīts. Biedrene Arne gan viņu sauca par nodevēju.

 

– Arne visu laiku bija kopā ar jums? – Arne bija bērnu nama direktore. Viņu nomainīja Ozola. Dāma. Kā Arni nevarēja nosaukt par dāmu, tā viņu nevarēja no saukt par biedreni. Līdz ar viņas atnākšanu mums sāka iet labāk. Dabūjām šādas tādas drēbes, šuvām pufaikas, iemācīja mašīndūrienus, vēl tagad tos māku. Parādījās vitamīni – A un C. Bijām sajūsmā. A vitamīns garšoja pēc lazdu riekstiem, C vitamīns – pēc apelsīniem. Četrus gadus nebijām neko garšīgu baudījuši, tāpēc tie likās garduma kalngals. Parādījās arī sabiedroto humpalas. Izmazgājām vecās kleitas, pāršuvām, vismaz bija ko uzvilkt. Tad mūs sāka filmēt un fotografēt. Tas bija vesels teātris.

***

Anatolijs Gentons:

Baumas izrādījās patiesas: vilcienu, kurā brauca Krotes nometnes dalībnieki, tiešām sabombardēja, un dzelzceļa sliežu malās palika nekustīgi guļam daudzi no viņiem. Dzīvi palikušie sasniedza Tatarstānu. Bērniem un viņu audzinātājām atrada māju vietā, kuru sauca Lielie Mengeri. Tur ierīkoja bērnu namu. Ar labu vārdu puisis pieminēja audzinātājas, kuras brauca viņiem līdzi, kuras drošināja un mierināja izmisušos bērnus. Viena no tām, kuru atcerējās Anatolijs, bija Aleksandra Arne, kura darīja visu, lai mazos dzīvus un veselus atkal varētu atvest uz dzimteni. Taču laiki bija smagi. Trūka daudzu elementāru lietu – bērniem nebija pārtikas, medikamentu, siltuma. Lai gan vietējie iedzīvotāji bijuši mīļi pret šiem mazuļiem no Latvijas un, cik nu bijis viņu spēkos, centušies palīdzēt, daudzi bijušie Krotes nometnes iemītnieki nepārdzīvoja kara gadus, viņi palika uz mūžu svešajā zemē. 

Avoti: news.lv, laiks.us

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas