Aldis Kabucis ir mans mirušais vīrs, viņš bija vienkāršs , sirsnīgs cilvēks, strādnieks ar zelta rokām. Aldis brīvajā laikā daudz lasīja, strādāja dārzā, viņa hobijs bija makšķerēšana un vecu pulksteņu labošana, arī fotografēšana. Pirms laulībām ar mani viņš bija nodarbojies ar autosportu, bija piedalījies automobiļu "Volga" rallijā, ar motociklu bija braucis pat uz Karpatiem. Viņš ļoti prasmīgi, droši vadīja mašīnu, arī tajā liktenīgajā dienā, kad mūsu ģimene bija sēņot un Aldim mežā palika slikti ar sirdi (par to viņš neko neteica, negribot mani satraukt), viņš pats aizveda mūs mājup no Ropažu meža, neļaujot pie stūres sēsties savam brālim, kurš iepriekš bija piedzīvojis autoavāriju un nekad nebija vadījis importa mašīnu. Grāvji Ropažu mežā bija pilni ar ūdeni...Reiz vīrs teica, ka varētu manis dēļ atdot savu dzīvību, tagad tas liktenīgi piepildījās - viņš mūs aizveda līdz mājām, bet nepaspēja aizvest mašīnu līdz stāvvietai, saļima pie auto stūres. Diemžēl Stradiņu ārsti šoreiz nesteidzās sniegt kvalitatīvu palīdzību - pārāk ilgi lika gaidīt uzņemšanas nodaļā, nevis pieslēdza pie aparatūras reanimācijā - un vīram atkal kļuva slikti. Plašs infarkts, dārgais laiks bija nokavēts... Mācītāja, mani mierinot, teica, ka vienkārši esot pienācis Alda laiks... Var jau būt - pēdējā laikā vīrs bija sācis lasīt tādas grāmatas kā "Dzīve pēc nāves," viņš kaut ko nojauta, bet negribēja mani sāpināt. Paldies Tev par visu skaisto, kas ir bijis mūsu dzīvē! Es ticu, ka Tava dvēsele sadzirdēs šo paldies!