Alberts Sieks, Jēkaba dēls ir dzimis 1899. gada 8. janvārī Sanktpēterburgā

Savā 1949. gada 26. oktobra vadošo kadru uzskaites personas lapā Alberts Sieks norādījis, ka ir latvietis, ka viņa vecāki bijuši bezzemnieki.

Kā savu vecāku nodarbe pirms 1917. gada revolūcijas oktobra apvērsuma norādīta – kalpotāji, bet par nodarbi pēc “Oktobra revolūcijas” minēts, ka tēvs miris 1918. gadā, bet māte – 1939. gadā.

1944. gada 14. maija autobiogrāfijā Alberts Sieks sniedz salīdzinoši detalizētāku informāciju par saviem vecākiem nekā 1949. gada 26. oktobra autobiogrāfijā un vadošo kadru uzskaites personas lapā.

Viņš precizē, ka tēvs – Jēkabs Sieks, Andreja dēls – un māte – Magdalēna Sieka, Jēkaba meita – kā Latvijas bezzemnieki strādājuši pie muižnieka, kas, pārceļoties uz Sanktpēterburgu 19. gadsimta deviņdesmitajos gados, bija paņēmis viņus līdzi.

Personas lietā nav nevienas norādes par muižas atrašanās vietu, muižas īpašnieku vai rentnieku. Tāpat nav minēta konkrēta vieta Latvijā, no kurienes tieši cēlušies vecāki. Tēvs pēc aiziešanas no muižnieka strādājis Sanktpēterburgā par oficiantu restorānos un privātajos veikalos par veikala darbinieku un pārdevēju līdz 1918. gadam, kad nomira no vēdertīfa

Personas lietā nav minēts tēva dzimšanas gads vai aptuvenais vecums, kad viņš ir nomiris. Māte bijusi mājsaimniece, kas ievērojot to, ka ģimenē bijuši pieci bērni un ka tēvs viens pats nevarēja nopelnīt iztiku visai ģimenei, bijusi spiesta palīdzēt tēvam iztikas pelnīšanā, šujot veļu mājās. Māte nomira aptuveni 75 gadu vecumā, esot paralizēta

 Minētais ļauj secināt, ka māte dzimusi aptuveni 1864. gadā

Sniedzot atbildi par savu izglītību, Alberts Sieks norādījis, ka no 1906. līdz 1909. gadam mācījās trīs klašu pilsētas sākumskolā Sanktpēterburgā, bet no 1909. līdz 1913. gadam četru klašu augstākajā pilsētas sākumskolā Sanktpēterburgā.

 1949. gada 26. oktobra vadošo kadru uzskaites personas lapā iegūtā izglītība raksturota kā nepabeigta vidējā izglītība kas tikai daļēji atspoguļo iegūtās izglītības būtību.

Alberta Sieka skolas gaitas cieši saistītas ar izglītības sistēmas reformām, kas tobrīd norisinājās Krievijas Impērijā. Reformu pamatā bija doma par nepieciešamību sniegt izglītību vismaz elementāro – laicīgo un garīgo – zināšanu apjomā visiem bērniem neatkarīgi no viņu izcelsmes. Mērķa sasniegšanai bija paplašināts to personu loks, kas var dibināt skolas, piemēram, 1872. gada nolikums par pilsētas skolām paredzēja, ka tiesības dibināt skolu ir ne tikai valdībai, bet arī pašvaldībai, pilsētas biedrībai, kārtai un fiziskai personai, kas tad ir finansiāli atbildīgas par attiecīgās skolas uzturēšanu.

 Šādās skolās bija atvieglota mācību programma, kas ietvēra tādus mācību priekšmetus kā Dieva likums, lasīšana un rakstīšana, krievu valoda un baznīcas slāvu rakstības lasīšana ar tulkojumu krievu valodā, aritmētika, praktiskā ģeometrija, tēvijas ģeogrāfija un vēsture ar nepieciešamām ziņām par vispārīgo ģeogrāfiju un vēsturi, dabas vēsture un fizika, rasēšana un zīmēšana, dziedāšana un vingrošana. Šo programmu bija iespējams papildināt ar arodmācību. Turklāt Dieva likuma mācība attiecās tikai uz Maskavas patriarhāta Austrumu ortodoksālās Baznīcas ticīgajiem jeb krievu pareizticīgajiem.

Kā tālāko izglītību Alberts Sieks norādījis mācības politiskajos pulciņos un pašizglītošanos. Likumsakarīgi, ka uz jautājumu par akadēmisko vai zinātnisko grādu esību, Sieks atbildējis noliedzoši. Tāpat norādīts, ka viņam nav nekādu izgudrojumu.

 Kā iemesls tam, ka mācības kādā no izglītības iestādēm nav turpinātas, minēts rocības trūkums un nepieciešamība sniegt ģimenei finansiālu atbalstu.

Tāpēc bija nolemts sākt darba gaitas.

Alberts Sieks savas darba gaitas sācis 1913. gadā kā veikala zēns akciju sabiedrībā Abo (Sanktpēterburga), kur strādājis līdz 1914. gadam. 1949. gada 26. oktobra autobiogrāfijā Sieks precizē, ka viņa darba pienākumos ietilpa iznēsāt un izvadāt podiņus un krāsnis, no kurienes sakarā ar fiziski nepanesamu darbu bija spiests aiziet projām.

Turklāt, spriežot pēc tā, ka pamatnodarbe pirms 1920. gada janvārī kļūt par Padomju Savienības Komunistiskajā partijas (PSKP) biedru minēta kalpotājs un ka norādītais stāžs ir septiņi gadi, jāsecina, ka arī zēna darbs veikalā, viņaprāt, bija kalpotāja darbs.

No 1914. līdz 1918. gadam Alberts Sieks strādāja par zēnu un pārdevēju tirdzniecības namā Esders un Šēfals (Эсдерс и Схейфальс).

 Abās autobiogrāfijās (1944. gada 14. maija un 1949. gada 26. oktobra), kas iekļautas personas lietā, Sieks precizē, ka sākumā esot pieņemts par lifta zēnu, tad strādājis par piegriezēja mācekli, pārdevēju un preču cenas noteicēju.

Spriežot pēc 1907. gada 5. marta laikrakstā Düna Zeitung publicētās ziņas, beļģim Esderam (Esders) un Nīderlandes pavalstniekam Šēfalsam (Scheefhals) piederējis universālveikalu tīkls daudzās Eiropas pilsētās kā Parīze, Londona un Berlīne, kopā 12 šādu veikalu. Šie komersanti 1907. gada 3. martā bija atklājuši pirmo universālveikalu Sanktpēterburgā, kas saucās Pie sarkanā tilta.

Ziņā bija izteikts minējums, ka jaunā celtne, kas tapusi gada laikā – no 1907. gada 3. marta līdz 1907. gada marta – esot bijusi pirmā šāda veida celtne Sanktpēterburgā, un iespējams arī visā Krievijā, kas celta pēc amerikāņu parauga, izmantojot dzelzi, betonu un ķieģeli. Universālveikalā ir gan veikali, gan darbnīcas, kas aprīkotas ar elektriskajām šujmašīnām, kuras kopā esot izmaksājušas aptuveni 2,2 miljonus rubļu. Kopumā veikals nodrošinājis 1000 darbavietu strādniekiem un apkalpojošam personālam.

Revolūcijas un tās oktobra apvērsuma rosinātās varas izmaiņas maina arī Alberta Sieka nodarbi, jo no 1918. gada februāra līdz maijam viņš Petrogradā pilda Ziemeļu apgabala Tautsaimniecības padomes privāto uzņēmumu nacionalizācijas aģenta pienākumus.

 1944. gada 14. maija autobiogrāfijā Sieks izmaiņas savā nodarbē paskaidro ar to, ka pēc tam, kad bijusi izveidota Tautsaimniecības padome, viņu šajā padomē nosūtīja strādāt arodbiedrība.

No 1918. gada maija līdz 1919. gada martam Alberts Sieks brīvprātīgi kļūst 43. Ventspils strēlnieku pulka sarkanarmieti Petrogradā.

 1919. gada martā Sieku kā sarkanarmieti nosūtīja uz 18. strēlnieku divīzijas 2. kara inženieru bataljonu Ziemeļu frontē, tomēr jau novembrīviņu sakarā ar slimošanu – cingu jeb skorbutu un nātreni – nosūtīja atvaļinājumā uz Petrogradu.

 Šajā laikā, 1919. gada novembrī viņu pieņem darbā 15. armijas Viskrievijas Ārkārtas komisijas sevišķās daļas sevišķā punkta Nr. 2 par kara kontrolieris un rakstvedi.

 1949. gada 26. oktobra vadošo kadru uzskaites personas lapā precizēts, ka amata pienākumi pildīti Nikolajevas dzelzceļa stacijā Dno. 

No 1920. gada janvāra līdz 1920. gada augustam Alberts Sieks bija 7. armijas Viskrievijas Ārkārtas komisijas sevišķās daļas sevišķā punkta Nr. 1 kara kontrolieris un rakstvedis, amata pienākumus pildot Lugā, Petrogradas apgabalā.

Šeit Petrogradas apgabala Lugas rajona komiteja uzņem Sieku par PSKP biedru (biedra kartes Nr. No 1920. gada augusta līdz oktobrim Sieks bija 7. armijas Viskrievijas Ārkārtas komisijas sevišķās daļas sevišķā punkta Nr. 1 kara izmeklētājs, pildot dienesta pienākumus Gatčinā, Petrogradas apgabalā.

No 1921. gada jūnija līdz augustam, atrodoties Pleskavā, viņš pildīja kara izmeklētāja pienākumus Viskrievijas Ārkārtas komisijas sevišķās daļas Rietumu robežas aizsardzībai sevišķajā punktā Nr.1.

No 1921. gada jūnija līdz jūlijam, esot turpat Pleskavā, Alberts Sieks pildīja kara izmeklētāja un pilnvarotā pienākumus Viskrievijas Ārkārtas komisijas sevišķās daļas Igaunijas un Latvijas robežu aizsardzībai.

No 1921. gada augusta līdz oktobrim Alberts Sieks bija Viskrievijas Ārkārtas komisijas Petrogradas kara apgabala sevišķās daļas pilnvarotais Petrogradā.

No 1921. gada oktobra līdz 1923. gada aprīlim Sieks ir Viskrievijas Ārkārtas komisijas Petrogradas kara apgabala sevišķas daļas aģentūras izmeklēšanas vienības priekšnieks, slepeni operatīvās vienības priekšnieks un X robežas sevišķās nodaļas priekšnieka palīgs, pildot pienākumus Ostrovā, Pleskavas apgabalā.

 Ostrovas ģeogrāfiskā atrašanās vieta dod pamatu secināt, ka Seiks dienejis uz PSRS robežas ar Latvijas Republiku.

1923. gada aprīlī Alberts Sieks saslima ar tuberkulozi, un tāpēc viņu atbrīvoja no Viskrievijas Ārkārtas komisijas Petrogradas kara apgabala sevišķas daļas Ostrovas operatīvā punkta pilnvarotā par Latvijas robežas aizsardzību pienākumiem.

Sakarā ar nespēju pildīt Viskrievijas Ārkārtas komisijas sevišķās daļas pienākumus veselības apsvērumu dēļ, no 1923. gada aprīļa Alberts Sieks pilda Petrogradas apgabala komunālās saimniecības nodaļas īres daļas inspektora par ūdens un krasta teritorijām pienākumus Petrogradā.

Attiecīgajā amatā Sieks ir līdz 1923. gada septembrim.

No 1923. gada oktobra līdz novembrim Alberts Sieks “sakarā ar briestošiem revolucionāriem notikumiem Vācijā” bija mobilizēts un nosūtīts kā politiskais cīnītājs uz 8. strēlnieku divīzijas politisko daļu Rietumu frontē, konkrēti, Bobrujsku, Baltkrievijas Padomju Sociālistisko Republiku (PSR). Ievērojot to, ka Siekam bija pieredze darbā Viskrievijas Ārkārtas komisijas sevišķajās daļās, no 1923. gada novembra viņu pārceļ uz 8. strēlnieku divīzijas Apvienotās valsts politiskās pārvaldes sevišķo daļu par rezerves darbinieku un pilnvaroto Rietumu frontē, konkrēti, Bobrujsku, kur viņš darbojas līdz 1924. gada martam.

No 1924. gada aprīļa līdz septembrim Alberts Sieks bija 4. strēlnieku divīzijas Apvienotās Valsts politiskās pārvaldes sevišķās daļas priekšnieka palīgs Rietumu frontē, konkrēti, Bobrujskā.

No 1924. gada septembra līdz 1925. gada novembrim Sieks pildīja 5. strēlnieku korpusa Apvienotās Valsts politiskās pārvaldes sevišķās daļas priekšnieka vietnieka amatu Bobrujskā.

No 1925. gada novembra līdz 1925. gada aprīlim viņš bija Sevišķā uzdevuma artilērijas diviziona Apvienotās Valsts politiskās pārvaldes sevišķās daļas priekšnieks un Apvienotās valsts politiskās pārvaldes Roslavļas apriņķa daļas priekšnieks Roslavļā (senatnē saukta Rostislavļa).

No 1926. gada aprīļa līdz 1927. gada augustam Sieks bija XI strēlnieku korpusa Apvienotās Valsts politiskās pārvaldes sevišķās daļas priekšnieka palīgs Baltkrievijas kara apgabalā, darbojoties Smoļenskā.

No 1927. gada augusta līdz 1928. gada maijam Alberts Sieks bija XI strēlnieku korpusa un 64. strēlnieku divīzijas Apvienotās Valsts politiskās pārvaldes sevišķas daļas priekšnieka vietnieks, pildot amata pienākumus Smoļenskā.

No 1928. gada maija līdz novembrim viņš bija 5. strēlnieku divīzijas Apvienotās Valsts politiskās pārvaldes sevišķās daļas priekšnieks Polockā, Baltkrievijas PSR.

No 1928. gada novembra līdz 1930. gadam Sieks pildīja priekšnieka vietnieka amatus 5. strēlnieku korpusa Apvienotās valsts politiskās pārvaldes sevišķajā daļā un Baltkrievijas PSR Valsts politiskās pārvaldes Bobrujskas apriņķa daļā, darbojoties Bobrujskā.

No 1930. gada līdz 1931. gada jūlijam Alberts Sieks bija 5. strēlnieku korpusa Apvienotās Valsts politiskās pārvaldes sevišķās daļas un Baltkrievijas PSR Valsts politiskās pārvaldes Bobrujskas pilsētas un rajona daļas priekšnieks, pildot amata pienākumus Bobrujskā.

No 1931. gada jūlija līdz 1936. gada jūlijam Sieks strādāja Baltkrievijas PSR Valsts politiskās pārvaldes (vēlāk Iekšlietu tautas komisariāta) sevišķajās daļā kā palīgs, priekšnieka vietnieks, darbojoties Minskā (Baltkrievijas PSR).

 Šajā laikā Alberts Sieks 1933. gada 11. jūlijā (pēc citām ziņām 1932. gadā) saņem Baltkrievijas PSR Darba Sarkanā Karoga ordeni par sekmīgu savu pienākumu izpildi darba frontē sociālistiskās tēvijas labā.

 Savukārt atbilstoši PSRS Apvienotās Valsts politiskās pārvaldes 1933. gada 26. maija pavēlei Sieku apbalvoja ar zīmi Goda [Viskrievijas Ārkārtas komisijas]-[Apvienotās Valsts politiskās] pārvaldes darbinieks (XV). Tāpat no Baltkrievijas PSR Centrālās izpildkomitejas esot saņemts goda raksts un zelta pulkstenis. Minētie apbalvojumi, spriežot pēc 1944. gada 14. maija autobiogrāfijā norādītā, saņemti “par aktīvu cīņu ar kontrrevolūciju un uzticīgu darbu proletariāta revolūcijai”.

Atbilstoši PSRS iekšlietu tautas komisāra 1936. gada 23. marta pavēlei Nr. 184 Albertam Siekam noteikta valsts drošības kapteiņa pakāpe

Lielā terora laikā Albertu Sieku pārceļ uz Omsku, kur viņš no 1936. gada jūlija līdz 1938. gada augustam pildīja Iekšlietu tautas komisariāta Omskas apgabala pārvaldes sevišķās daļas un Valsts drošības pārvaldes pretizlūkošanas daļas priekšnieka amatu.

Spriežot pēc 1944. gada 14. maija autobiogrāfijā norādītā, Omskas apgabala darba laužu deputātu padomes prezidijs esot apbalvojis Albertu Sieku ar radioaparātu, bet par darbu Apvienotajā Valsts politiskajā pārvaldē un Iekšlietu tautas komisariātā saņemts zelta pulkstenis un trīs reizes saņēmts balvā personiskais ierocis.

 No 1938. gada augusta līdz 1940. gada oktobrim turpat Omskā Sieks iecelts par Iekšlietu tautas komisariāta Omskas apgabala pārvaldes ugunsdzēsības daļas priekšnieku.

Pēc 1940. gada okupācijas, oktobrī Alberts Sieks sāk dienesta gaitas Rīgā, līdz 1941. gada aprīlim pildot LPSR Iekšlietu tautas komisariāta ugunsdzēsības daļas priekšnieka amatu.

1941. gada aprīlī Alberts Sieks kļūst par LPSR iekšlietu tautas komisāra priekšnieka vietnieku kadru jautājumos.

Pēc “Lielā Tēvijas kara sākuma” kādu laiku viņš kā piekomandētais strādāja PSRS Iekšlietu tautas komisariāta, vēlāk Valsts drošības tautas komisariāta 4. pārvaldes 2. daļā, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta kadru daļā Maskavā.

No 1943. gada janvāra līdz jūlijam Alberts Sieks ir norīkots par PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (arī Valsts drošības tautas komisariāta) Kaļiņinas apgabala pārvaldes 2. (pretizlūkošanas) daļas piekomandēto priekšnieku Kaļiņinā (tagad Tvera).

 Raksturojot 1944. gada 14. maija autobiogrāfijā savu darbu Kaļiņinā, Alberts Sieks norāda, ka praktiski strādājis par operatīvās grupas, kas atbildīga par “attīrīšanu no ienaidnieka spiegu aģentūrām rajonos, kas atbrīvoti no vācu iebrucējiem”, vietnieku un priekšnieku, par ko saņemta pateicība Kaļiņinas apgabala pārvaldes priekšnieka.

No 1943. gada (jūlija) augusta līdz 1945. gadam Alberts Sieks atkal ir LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieks kadru jautājumos, pildot attiecīgos pienākumus Maskavā un Rīgā.

 Šajā laikā viņš atbilstoši PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1945. gada 15. janvāra dekrētam par izdienu saņem Sarkanā Karoga ordeni, atbilstoši PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1945. gada 21. februāra dekrētam par izdienu tiek apbalvots ar Ļeņina ordeni.

 LPSR Tautas Komisāru Padomes lietu pārvaldes kadru daļas priekšnieka O. Augusta parakstītajā 1944. gada 18. jūnija raksturojumā Alberts Sieks raksturots kā “nopietns un spējīgs darbinieks”. 1944. gada 23. jūnija raksturojums, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš Maskavā un kas, acīmredzot, sagatavots, pamatojoties uz O. Augusta parakstīto raksturojumu, atkārto secinājumus par Albertu Sieku kā “nopietnu un spējīgu darbinieku”.

No 1945. gada marta (maija) pilda LPSR iekšlietu tautas komisāra (vēlāk iekšlietu ministra) vietnieka operatīvajos jautājumos amatu Rīgā.

 Arī šajā amatā Albertu Sieku turpina apbalvot, kā norādīts 1946. gada 22. oktobra raksturojumā, par nevainojumu ilggadīgu dienestu un valdības speciālo uzdevumu izpildi.

Atbilstoši PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1945. gada 31. maija dekrētam viņš atkārtoti saņem Sarkanā Karoga ordeni par sekmīgu valdības speciālā uzdevuma izpildi atbilstoši PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētam 1946. gada 31. maijā saņem II pakāpes Lielā Tēvijas kara ordeni par panākumiem rūpniecības, lauksaimniecības, zinātnes, kultūras un mākslas attīstībā.

 Atšķirībā no papildinājumā kadru uzskaites personas lapā, kas saskan arī ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētā norādītā iemeslu, 1949. gada 26. oktobra vadošo kadru uzskaites personas lapā minēts, ka apbalvojums saņemts par sekmīgu un aktīvu dalību pagrīdes sagraušanā, tomēr atbilstoši PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētam 1949. gada 24. augusta dekrētam tiek apbalvots ar I pakāpes Lielā Tēvijas kara ordeni par speciālā valdības uzdevuma izpildi.

 Atbilstoši PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētam 1950. gada 20. jūlija dekrētam saņem Darba Sarkanā Karoga ordeni sakarā ar LPSR dibināšanas desmitgadi un rūpniecības, lauksaimniecības, zinātnes, kultūras un mākslas atjaunošanā un attīstībā gūtajiem panākumiem, bet 1951. gada 30. janvārī Alberts Sieks saņem Sarkanās Zvaigznes ordeni par izdienu armijā un orgānos.

Spriežot pēc papildinājumā kadru uzskaites personas lapai esošajiem spiedogiem bez laika norādes, Alberts Sieks papildus minētajiem apbalvojumiem saņēmis arī citus, tostarp, 1944. gada 1. maijā medaļu Par Maskavas aizsardzību (1944./1945.) par aktīvu dalību Maskavas aizsardzībā, 1945. gada 6. jūnijā medaļu Par varonīgu darbu. Lielajā Tēvijas karā. 1941.–1945. g. par aktīvu dalību uzvaras nodrošināšanā, 1945. gada 9. maijā medaļu Par uzvaru pār Vāciju Lielajā Tēvijas karā 1941.—1945. g. par aktīvu dalību uzvaras nodrošināšanā,

1948. gada 10. augustā jubilejas medaļu Padomju Armijas un Flotes 30 gadi par dienestu “Sarkanajā Armijā un dienestu [Iekšlietu ministrijā]”

Novērtējot iepriekš minētās dienesta gaitas, jāņem vērā, ka, atbildot uz jautājumu par dienestu PSRS bruņotajos spēkos, Alberts Sieks norādījis, ka kopējais dienesta laiks bijis 1,5 gads un ka augstākā dienesta pakāpe bijusi – sarkanarmietis. Par dalību kaujās gan Krievijas pilsoņu kara laikā, gan arī “Lielā Tēvijas kara laikā” minēts, ka Sieks bijis Ziemeļu frontē 1919. gadā kā sarkanarmietis.

1946. gada 22. oktobra rekomendācija sniedz nelielu ieskatu par Alberta Sieka paveikto, pildot LPSR iekšlietu ministra vietnieka pienākumus operatīvās darbības jautājumos. Norādīts, ka Sieka laikā veikts ievērojams darbs

“cīņai ar ienaidnieka un pretpadomju elementiem Latvijas teritorijā, [gados] jaunu operatīvo nacionālo kadru sagatavošanai un apmācībai”

tomēr reizē norādīts, ka

“nodaļa cīņai ar bandītismu, ko vada [biedrs] Sieks kā ministra [vietnieks] joprojām neizrāda pietiekošu operativitāti, ilgstoši veic lietu izmeklēšanu”

Tomēr minētais neliedz secināt, ka Sieks esot enerģisks, iniciatīvas bagāts darbinieks, kas ir politiski attīstīts un kas piedalās partijas organizācijas dzīvē.

 1950. gada 21. jūnija raksturojumā, ko parakstīja LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Matīss Plūdons un LKP CK sekretārs kadru jautājums Fjodors Titovs, par Albertu Sieku – LPSR iekšlietu ministra vietnieku un pulkvedi – , līdzās pamatdatiem, noradīts, ka viņš kopš 1919. gada strādā nepārtraukti Viskrievijas Ārkārtas komisijas, Apvienotās valsts politiskās pārvaldes, Iekšlietu tautas komisariāta un Iekšlietu ministrijas orgānos. Raksturojumā atkārtots, ka Sieks

“paveicis lielu darbu, organizējot cīņu ar ienaidnieka un pretpadomju elementiem republikas teritorijā, personiski vadīja bandītisma likvidāciju apriņķos. Līdz ar to [biedrs] Sieks veica lielu darbu, nostiprinot Padomju varas orgānus, organizējot ugunsdrošības aizsardzību tautsaimniecībā republikā, sagatavojot un apmācot [gados] jaunos čekistiskos kadrus no vietējiem iedzīvotājiem”

Turpat Alberts Sieks novērtēts kā enerģisks, iniciatīvas bagāts darbinieks, kas ir politiski labi attīstīts. No raksturojuma uzzinām, ka Sieks ir “ievēlēts” par Plēnuma un LKP Kirova rajona komitejas biroja loceklis, ministrijas pirmorganizācijas locekli, kā arī Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes deputātu.

 1950. gada novembra raksturojumā, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, līdzās jau iepriekš minētajiem pozitīvajiem raksturlielumiem kā trīsdesmit gadu stāžs čekas orgānos, panākumi operatīvajā darbā, godalgas par godīgu attieksmi pret uzdoto darbu un ilggadīgu darbu un valdības speciālo uzdevumu izpildi un pozitīvās īpašības, ir minēta arī kritiska piezīme, kur teikts, ka LPSR Iekšlietu ministrijas vadība un konkrēti Alberts Sieks

“nepietiekami labi zināja savus kadrus, nepārliecinoši cīnījās ar nepilnībām ministrijas darbā, kā rezultātā pēdējo divu gadu laikā LPSR [Iekšlietu ministrijā] atklāti ļaunprātīgi dienesta stāvokļa izmantošanas [gadījumi] no atsevišķu vadošo darbinieku puses”

1951. gada janvārī Alberts Sieks kļuva par LPSR iekšlietu ministru.

 Virzības pamatā bija LKP CK biroja nolēmums, kas pamatots ar 1950. gada 20. oktobra protokolu Nr. 146, §24, ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš un kas paredzēja atbrīvot Augustu Eglīti no LPSR iekšlietu ministra pienākumiem sakarā ar pensionēšanos un iecelt viņa vietā Albertu Sieku.

 Tam sekoja LPSR Ministru Padomes 1951. gada 25. janvāra nolēmums Nr. 77, kas paredz atbrīvot Albertu Sieku no LPSR ministra vietnieka amata sakarā ar viņa iecelšanu par LPSR iekšlietu ministru.

LPSR Iekšlietu ministrijas 1953. gada 16. aprīļa vēstule Nr. 3/901, ko parakstīja LPSR iekšlietu ministrs Nikolajs Kovaļčuks un kas adresēta LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam, pauž LPSR Iekšlietu ministrijas lūgumu LKP CK apstiprināt Albertu Sieku par LPSR iekšlietu ministra vietnieku. LPSR Iekšlietu ministrijas 1953. gada 26./29. jūnija vēstule Nr. 3/1637, ko parakstīja LPSR iekšlietu ministrs Ivans Zujāns un kas adresēta LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam, atkārtoti lūdz apstiprināt LPSR iekšlietu ministra vietnieka amatā pulkvedi Albertu Sieku.

No 1953. gada aprīļa līdz 1955. gada 24. martam Alberts Sieks pilda LPSR iekšlietu ministra vietnieka amatu.

 LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1955. gada 25. februāra protokola Nr. 61, §29, paredz atbrīvot Albertu Sieku no LPSR iekšlietu ministra vietnieka amata sakarā ar pieļautajiem sociālistiskas likumības pārkāpumiem 1937. gadā. Tāpat nolemts lūgt minēto nolēmumu apstiprināt PSKP CK.

 Tam attiecīgi seko LPSR Ministru Padomes 1955. gada 29. aprīļa nolēmums Nr. 266, ko parakstīja priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs un lietu pārvaldnieks Jānis Kacens un ar kuru nolemts atbrīvot no LPSR iekšlietu ministra vietnieka amata Albertu Sieku, šeit gan neminot iemeslus attiecīgajam lēmumam.

No izziņas uzzinām, ka PSRS Iekšlietu ministrija bija saņēmusi iesniegumu no “pilsones Vilsones” par Alberta Sieka veiktajiem “padomju likumības pārkāpumiem” laika posmā no 1937. līdz 1938. gadam. PSRS Iekšlietu ministrija esot veikusi pārbaudi par iesniegumā minētajiem faktiem, aizbraucot un pārliecinoties uz vietas par Alberta Sieka iepriekšējā darba vietā – Iekšlietu ministrijas Omskas apgabala pārvaldē – pastrādāto. Pārbaudes rezultātā bija konstatēs, ka tikmēr, kamēr Sieks esot strādājis Iekšlietu tautas komisariāta Omskas apgabala valsts drošības pārvaldes 3. daļā, viņš

“patiešām pieļāva nopietnus padomju likumības pārkāpumu, kā rezultātā atbilstoši b. Sieka apstiprinātajām izziņām ar Iekšlietu tautas komisariāta Omskas apgabala pārvaldes bijušo vadību un apgabala prokuroru bija nepamatoti arestēts ievērojams skaits nevainīgu padomju pilsoņu, kas ilgstošu laiku bija turēti apcietinājumā”.

Īsumā – bija konstatēts, ka Sieks kā čekists aktīvi piedalījies Lielajā terorā.

1955. gada 25. februārī LKP CK birojs, apspriežot jautājumu par Sieka rīcību laika posmā no 1937. līdz 1938. gadam nolēma, ka Alberts Sieks ir atbrīvojams no LPSR iekšlietu ministra vietnieka amata un viņam izsakāms rājiens. Atbilstoši informācijai, kas sniegta papildinājumā kadru uzskaites personas lapā, LKP CK birojs, pamatojoties uz 1955. gada 25. februāra protokolu Nr. 61, §29, sodīts ar rājienu sakarā ar sociālistiskās likumības neievērošanu 1937. gadā.

Turpat norādīts, ka iemesls atbrīvošanai no LPSR iekšlietu ministra vietnieka amata ir sociālistiskās likumības neievērošana 1937. gadā, kas arī izriet no iepriekš minētā LKP CK biroja nolēmuma, kas izriet no 1955. gada 25. februāra protokola Nr. 61, §29.

LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta detalizēti neapkopo informāciju par Alberta Sieka dalību “vēlētos” amatos. Koncentrēti, bet salīdzinoši vispārīgi raksturota dalība “vēlētos orgānos” ir 1949. gada 26. oktobra vadošo kadru uzskaites personas lapā. Šeit Alberts Sieks norādījis, ka 1926. gadā bija ievēlēts par Roslavļas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes (sestā sasaukuma) locekli un prezidija locekli.

1931. gadā Sieku ievēlēja par PSKP Bobrujskas rajona komitejas biroja loceklis.

No 1930. līdz 1931. gada viņš bija Bobrujskas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes divpadsmitā sasaukuma prezidija loceklis.

1948. gadā Albertu Sieku ievēlēja par Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas pirmā sasaukuma deputātu. Turpat Alberts Sieks ievietoja piezīmi, ka bijis partijas pirmorganizāciju biroju loceklis un tikmēr, kamēr strādāja “[sevišķajos orgānos]” bija ievēlēts par partijas kara komisiju locekli. Turpmākā dalība “vēlētos” amatos personas lietā atrodama raksturojumos.

1949. gada 26. oktobra vadošo kadru uzskaites personas lapā norādīts, ka Alberts Sieks nav bijis ārzemēs, ieskaitot arī dienestu PSRS bruņotajos spēkos. Turklāt, spriežot pēc papildinājuma kadru uzskaites personas lapā, līdz dienesta beigām izmaiņas šajā jautājumā nav notikušas.

1949. gada 26. oktobra vadošo kadru uzskaites personas lapā Alberts Sieks norādījis, ka labi pārvalda latviešu un krievu valodas, bet  vāji zina arī baltkrievu valodu. Turpat norādīts, ka svešvalodas, proti, valodas, kas nepieder pie PSRS tautību valodām, nezina. Papildinājums kadru uzskaites personas lapai liecina, ka valodu zināšanas nākamajos dienesta gados nav augušas.

Neskatoties uz atbrīvošanas no amata iemesliem, atbilstoši PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1967. gada 28. oktobra dekrētam par Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā dzīvojošo Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas aktīvo dalībnieku, veco boļševiku, bijušo sarkangvardu, Sarkanās Armijas un flotes kareivju un komandieru, sarkano partizānu, partijas, padomju, arodbiedrību un komjaunatnes orgānu, revolucionāro komiteju, VĀK un milicijas darbinieku, sevišķu uzdevumu daļu un pārtikas sagādes grupu cīnītāju un citu laikā no 1917. līdz 1922. gadam cīņā par padomju varas nodibināšanu visvairāk izcēlušos personu apbalvošanu ar PSRS ordeņiem un medaļām Alberts Sieks apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Precējies ar Kseniju Sieku (dzimusi Arhipova), Nikolaja meitu, kas dzimusi 1898. gadā Sanktpēterburgā, kas pēc Alberta Sieka norādītā ir krieviete, kurpnieka meita.

Turpat norādīts, ka 1944. gada janvārī Alberts Sieks bija pieņēmis bērnu audzināšanai un adoptēšanai zēnu Leonīdu Tesu, Vladimira dēlu, kas ir dzimis 1929. gadā Sestroreckā (Ļeņingradas apgabalā), pēc Alberta Sieka norādītā ir krievs. Viņa bioloģiskie vecāki esot gājuši bojā no bada 1941./1942. gada ziemā Ļeņingradas blokādes laikā.

 1949. gada 26. oktobra autobiogrāfijas rakstīšanas laikā dēls bija kļuvis par VĻKJS biedru un mācījās PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas Virsnieku sastāva kvalifikācijas paaugstināšanas skolas 3. kursā. Heinrihs Strods, atsaucoties uz Iekšlietu ministrijas arhīva personisko lietu Nr. 63244, norāda, ka Sieks “savu audžudēlu iecēla ministrijā augstā amatā un virzīja viņu uz priekšu. Par to modrie čekisti paziņoja Maskavai.” 

Lai gan minētais saskan ar 1953. gada 1. septembra raksturojums, ko parakstīja LKP CK otrais sekretārs Vilis Krūmiņš, ka Alberts Sieks pieļāvis “kadru atlasē un izkārtojumā ģimeniskas pieejas elementus”, tomēr PSRS laika presē atrodama vien informācija par Leonīdu Tesu kā aktīvu VĻKJS biedru.

Piemēram, 1962. gada 30. jūlijā LKP CK un Rīgas pilsētas komitejas Politiskās izglītības namā bija organizēta jaunatnes audzināšanas darba uzlabošanas jautājumiem veltītajā “republikas komjaunatnes aktīva sapulce”. Sapulcē Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības (LĻKJS) Centrālās Komitejas sekretārs Nikolajs Karpovs referēja par

“komjaunatnes organizāciju uzdevumiem, kas veicami, lai pastiprinātu cīnu pret huligānismu un citām pretsabiedriskām parādībām, kura vēl vērojamas vienā jaunatnes daļā”.

Debatēs par referātu piedalījās arī LĻKJS Rīgas pilsētas komitejas ārštata instruktors Leonīds Tess. Norāde par viņu kā LPSR Iekšlietu ministrijas bijušo majoru atrodama, piemēram, saistībā ar Alberta Sieka apbalvojuma dāvināšanu Baltkrievijai.

Sniedzot ziņas 1944. gada 14. maija autobiogrāfijā par saviem tuvākajiem radiniekiem, Alberts Sieks norāda, ka viņa vidējā māsa Lidija 1919. gadā nomira no slimības sakarā ar nepietiekamu uzturu, tātad tajā pašā gadā kā viņu tēvs.

Jaunākā māsa Olga ar diviem bērniem esot evakuēta 1942. gadā no Ļeņingradas, dzīvoja autobiogrāfijas rakstīšanas laikā pie Alberta Sieka Kuibiševā (tagad Samārā), kas nozīmē, ka personas lietā esošie dokumenti pilnībā neatspoguļo Alberta Sieka gaitas. Jau 1949. gada 26. oktobra autobiogrāfijas rakstīšanas laikā Olga ar bērniem pārcēlusies atpakaļ uz dzīvi Ļeņingradā. Viņas sakarā Alberts Sieks norāda, ka viņa ir bezpartejiska.

Jaunākais brālis Konstantīns 1944. gada 14. maija autobiogrāfijas sagatavošanas brīdī bija PSKP biedrs un dzīvoja un strādāja Maskavā. Savukārt 1949. gada 26. oktobra autobiogrāfijas rakstīšanas laikā Konstantīns jau ir pārcēlies uz dzīvi Rīgā, kur strādā par fabrikas Rīgas cepure direktoru. Spriežot pēc publikācijām presē, Konstantīns Sieks bija aktīvs PSKP darbinieks. Turklāt viņa karjera neaprobežojās tikai ar Rīgas cepuri. Viņš bija arī fabrikas Sarkanā tekstilniece direktors, kā arī fabrikas 21. jūlijs direktors. Konstantīns Sieks saņēmis arī apbalvojumus.

Atbilstoši PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1946. gada 31. maija dekrētam par Latvijas PSR lauksaimniecības, rūpniecības, zinātnes, kultūras un mākslas darbinieku apbalvošanu ar ordeņiem un medaļām Konstantīns Sieks saņem ordeni Goda Zīme kā tekstilfabrikas Sarkanā tekstilniece direktors.

Atbilstoši PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1967. gada 28. oktobra dekrētam par Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā dzīvojošo Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas aktīvo dalībnieku, veco boļševiku, bijušo sarkangvardu, Sarkanās Armijas un flotes kareivju un komandieru, sarkano partizānu, partijas, padomju, arodbiedrību un komjaunatnes orgānu, revolucionāro komiteju, VĀK un milicijas darbinieku, sevišķu uzdevumu daļu un pārtikas sagādes grupu cīnītāju un citu laikā no 1917. līdz 1922. gadam cīņā par padomju varas nodibināšanu visvairāk izcēlušos personu apbalvošanu ar PSRS ordeņiem un medaļām apbalvots ar medaļu Par kaujas nopelniem.

Cita starpā, abos minētajos dekrētos minēti abi brāļi. Atšķirība parādās tikai saņemtajās godalgās.

1952. gada 28. decembra Cīņa publicēta vēstule, kritizējot Konstantīna Sieka attieksmi pret brāķi un sūdzībām

 1958. gada 31. decembrī Padomju Jaunatne publicēja karikatūru un īsu un salīdzinoši iznīcinošu rakstu «Kādēļ raud šis mazais zēns?» par Konstantīnu Sieku.

“Viņu pašā svētku vakara saraudināja apģērbu fabrikas «21. jūlijs» direktors Konstantīns Sieks. Sen jau Imants kāroja matroža cepurīti, un māmiņa apsolījās viņam to uzdāvināt Jaunajā gadā. Šodien viņa apstaigāja visus veikalus, bet ... bērnu matrožu cepurītes varēja dabūt tikai ar uzrakstu krievu valodā «Пионер». Un tā Imants palika bez apsolītās dāvanas. Varbūt cepures nemaz nav ražotas mūsu republika? Tomēr nē — fabrikas zīme skaidri liecina: «21. jūlijs» Rīgā. Ko mēs novēlēsim Jaunajā gadā biedram Siekam? — Iestāties PSRS Konstitūcijas studēšanas pulciņā un sekmīgi paaugstināt savas zināšanas līdz nepilnās vidusskolas kursa apjomam. Tas gan būs maz fabrikas direktoram, bet tomēr labāk ka nemaz.”

Savukārt vecākā māsa Milda, beidzoties Krievijas pilsoņu karam, apprecējās ar demobilizēto no Sarkanās Armijas karavīru Ozolu, ar kuru 1922. gadā aizbrauca uz Latviju Abās autobiogrāfijās Alberts Sieks apgalvo, ka viņam neesot nekādu ziņu par Mildu.

Atbilstoši 1949. gada 26. oktobra autobiogrāfijā sniegtajām ziņām Albertam Siekam nebija radinieku ārzemēs vai tādu, kas bijuši represēti.

http://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/46293/