Izcilais žurnālists, bijušais ,,Čikāgas Ziņu” redaktors Alberts Raidonis aizgāja mūžībā 2011. gada 27. decembrī, sasniedzis gandrīz mūža 98. gadu. A. Raidonis dzimis 1914. gada 20. martā Nirzas pagastā Latgalē. Beidzis Ludzas valsts komercskolu, dienējis Latvijas armijā, iegūstot rezerves virsnieka pakāpi. Pēc kaŗadienesta strādājis par grāmatvedi Šoseju un zemesceļu departamentā. Dzīvodams kultūrāli aktīvajā Rēzeknē, A. Raidonis iesaistījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē, darbojās Latgales teātrī, rakstīja vietējā presē, kopā ar rakstnieku Albertu Sprūdžu izdeva un vadīja avīzi „Rēzeknes Ziņas”. A. Raidoni 1943. gadā iesauca Latviešu leģionā, pēc kaŗa viņš nokļuva gūstekņu nometnē Vācijā, vēlāk Beļģijā. Par spīti grūtajiem apstākļiem, nometnes preses izdevumos „Nameja gredzens”, „Staburags”, „Laika griežos” u. c. Alberts Raidonis patriotiskos rakstos aicināja nepakļauties izmisumam, bet domāt par nākotni un cerīgāku rītdienu, tādējādi stiprinot savus likteņbiedrus.

Pēc gūsta A. Raidonis 1946. gadā apmetās Hanavas latviešu nometnē, strādāja Bēgļu palīdzības organizācijas birojā (IRO) un rakstīja rakstus trimdas preses un nometnes izdevumiem. Amerikā viņš ieceļoja 1950. gada pavasarī un apmetās uz dzīvi Čikāgā. Te jau bija sabiedriski un kultūrāli aktīvs latviešu centrs, un Albertam Raidonim bija darba pilnas rokas. Gatavojoties I ASV latviešu Dziesmu svētkiem 1952. gadā, svētku reklāmēšanai sākās latviešu radioraidījumi, un A. Raidonis bija dedzīgs to atbalstītājs un darbinieks, kā arī darbojās Dziesmu svētku komitejā.

Gadu gaitā A. Raidonis darbojies Čikāgas latviešu organizāciju apvienībā, Latviešu preses biedrībā, Daugavas Vanagu apvienībā, katoļu apvienībā un korporācijā Lacuania. Daudzkārt viņš bijis ALAs kongresu delegāts un pārstāvējis Čikāgas latviešus arī citās sanāksmēs un to norisi atspoguļojis latviešu preses izdevumos. Nedēļas nogalēs A. Raidonis strādāja Alfreda Kalnāja grāmatu spiestuvē par burtlici, bet vakaros Ziemeļrietumu universitātē studēja polītiskās zinātnes. Viņš publicējis daudz rakstu par Baltijas valstu okupāciju, sagatavojis un latviešu saietos vai radioraidījumos lasījis referātus par sabiedriskiem un polītiskiem tematiem.

A. Raidoņa nopelns grāmatniecībā ir nenovērtējams. Viņš bijis redaktors daudzām grāmatām, žurnāliem, rakstu krājumiem, Dziesmu svētku vadoņiem, organizāciju un dažādu jubileju izdevumiem. Populāro ikmēneša žurnālu ,,Čikāgas Ziņas” Alberts Raidonis rediģēja un sagatavoja iespiešanai gandrīz 20 gadu, arī žurnālus ,,Strēlnieks”, ,,Ziemeļnieki”, ,,Aglonas Vēstis” u. c. Daudz viņa rakstu publicēti laikrakstā ,,Laiks”, ,,Latvija Amerikā” un citos izdevumos.

Alberta Raidoņa ģimenes mājā bija ļoti plaša grāmatu un žurnālu bibliotēka, kuŗas plauktos bija daudz retu izdevumu, avīžu un žurnālu komplekti, kā arī polītisku karikatūru izgriezumi no vietējiem laikrakstiem un daždažādi citi materiāli. Vairākkārt pārvācoties, daudz grāmatu un žurnālu nosūtīts Latvijas bibliotēkām vai nodotas Čikāgas latviešu biedrības bibliotēkai.

Alberts Raidonis dzīvoja skaistā dzīvoklī tuvu Ciānas baznīcai, priecājās, ka viņu apciemoja draugi, bet pēdējā laikā, gadu nastai augot, pārcēlās tuvāk meitai Pērlei un dzīvoja Čikāgas debesskrāpja 14. stāvā, no kuŗa varēja raudzīties uz pilsētu un redzēt viļņojam Mičigenas ezeru. Ik pirmdienu viņš klausījās latviešu radioraidījumus, sekoja polītiskām norisēm šeit un Latvijā. Viņš vienmēr palika uzticīgs dzimtenei un, kaut vairāk nekā sešdesmit gadu dzīvoja svešumā, bija Latvijas pavalstnieks. Tiesa, Latvijā kopš tās atstāšanas viņš nebija viesojies, taču ar pārliecību teica: ,,Manas domas ik dienas lido uz to vietu, no kuŗas esmu nācis, un savā ikdienā to vienmēr pieminu.”

Čikāgas latviešu sabiedrība no nelaiķa atvadījās 2. janvārī Matz bēŗu namā. Mācītājs Oļģerts Cakars svētrunā „Dzīvības Dievs” pieminēja aizgājēju un apcerēja viņa aktīvo, darbīgo dzīvi.

Albertam Raidonim aizejot, Čikāgas latvieši zaudējuši vienu no mūsu „varonīgās paaudzes” dalībniekiem. Šīs paaudzes pārstāvji ieradās Amerikā aizvadītā gadsimta 50. gadu sākumā, vēl neprotot valodu, strādājot neierastu darbu, bet dibināja latviešu draudzes, organizācijas un skolu, cēla baznīcu un nopirka namu. Viņi lika mūsu sabiedrībai pamatus, kuŗi ir stipri vēl tagad, 60 gadu un trīs paaudzes vēlāk.

Meitas Pērle un Laura pateicās atvadu vārdu teicējiem un latviešu un angļu valodā stāstīja par tēvu un viņa ietekmi abu dzīvē:

„Tētis bija ļoti liels patriots un mīlēja savu Tēvzemi, mācīja arī mums to mīlēt un runāt latviešu valodā. Viņš ļoti mīlēja savu ģimeni. Tēvu ļoti interesēja izglītība un zināšanas. Viņš vienmēr mācījās – no grāmatām, no cilvēkiem, no dzīves. Viņš prata daudz valodu. Pūce ir gudrības simbols, un viņa māja bija pilna pūcēm. Viņam bija svarīgs respekts pašam pret sevi un citiem. Viņš vienmēr uzposās, kad gāja ārā no mājas. Cilvēks ir izturīgs. Tētis daudz ko pārdzīvoja: kaŗa gadus, jauno dzīvi Amerikā un vēlāk slimības. Viņš mīlēja dabu – putnus un dzīvniekus, īpaši kaķīšus. Viņš atļāva mums adoptēt daudzus bezmājas kaķus.

Viņam patika humors un stāstīt anekdotus. Vēl mūža pēdējās nedēļās viņš savām māsām stāstīja anekdotus. Mēs pateicamies tēvam par visu, ko viņš darījis mūsu labā.”

Sieva - Broņislava, mirusi pirms Alberta.

Avots: www.laiks.us