Vētrainā oktobra vakarā, kuģim bojā ejot, nebūtībā aizgāja arī viens no mūsu jaunākajiem kolēgām — Alberts Šulcs. Viņš ir pirmais no mums, kurš apklusa dzīvei pie tik trāģiskiem apstākļiem.
Pēc kara dienesta pabeigšanas Rīgas kara telegrāfā, Alberts Šulcs pie Pasta un telegrāfa departamenta komisijas ieguva radiotelegrafista tiesības un kādu laiku darbojās savā arodā uz viena no tālbraucējiem tvaikoņiem. Kuģim „ziemas guļā" nākot, viņš pagaidām pieņēma darbu radiofona tehniskā nodaļā kā montieris. Pie radiofona staciju izbūves viņš darbojās divas sezonas un pierādīja sevi par teicamu un saticīgu darbinieku. Īsi pirms pēdējā trāģiskā brauciena viņš darbu resorā uz laiku pārtrauca, lai pēc atgriešanās dzimtenē to atkal turpinātu. Arī savā darba vietā uz kuģa, kur kolēga Šulcs paguva darboties tikai nedaudz dienas, viņš ir pratis iemantot jaunus draugus. Par to mums skaidru valodu runā tie siltie vārdi, ar kādiem viņa pašaizliedzību piemin nedaudzie jūrnieki, kuriem šinī drausmīgā katastrofā izdevās izglābt savas kailās dzīvības. Līdz beidzamajam acumirklim kolēga Šulcs palika uz grimstošā kuģa, kopā ar savu kapteini un nepārtraukti ziņoja tuvākai apkārtnei par lielo katastrofu.
Kolēgas mirstīgās atliekas jūra atdeva jau nākošā rītā. Viņu kopā ar pārējiem bojā gājušiem jūrniekiem guldīja Cullipool ciema kapsētā Luing salā Skotijā, Latvijas valsts priekšstāvja un ciema iedzīvotāju klātbūtnē.

Avots: "Pasta-Telegrāfa dzīve", 01.11.1936