* 1903. IV 21. Talsos; M. Anna, S. Erna dz. Gulbis. + 1968.

                Beidzis Talsu ģimnāziju,

                1927. beidzis Latvijas Universitāti,

                1927. XII 11. ordinēts,

                1927/1936. Allažu draudzes mācītājs, Cēsu 12-1, Rīgā,

                1928/1936. Vangažu draudzes vikārs,

                1932/1940. Rīgas V aizsargu pulka mācītājs,

                1935. Latvijas Universitātes docents,

                1936. VII 01. atbrīvots no Allažu draudzes mācītāja amatā,

                1936. VII 01. atbrīvots no vikāra amatā Vangažu draudzē,

                1936. VII 01. apstiprināts par Rīgas pilsētas prāvesta iecirkņa vikāru,

                1938. III 01. iecelts par žurnāla “Ceļš” atbildīgo redaktoru,

                1939. V 12. apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa IV šķīru # 2158,

                1940/1948. Pētera ev. lut. draudzes mācītājs, E. Bergmaņa 3-7,

                1943. iecelts par 5. Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljona mācītāju,

                1948. I 28. apcietināts.

                Avots:       LVVA 1370-1-1697-85, 1640-1-522-89.;

                                „Es viņu pazīstu”, R., 1939.,          

                                „Dzimtenes draudzes un baznīcas”, ASV, 1987.

                                „Baznīcas kalendārs“, R. 1943.;

                                „Svētdienas Rīts“ # 21/1936., # 12/1938.;

                                “Baznīcas Ziņas” # 51/1943.

No Latvijas pienākusi ziņa, ka 22. novembrī pēc ilgākas slimošanas 65 gadu vecumā miris prof. Dr. theoL Alberts Freijs. Viņš apbedīts Rīgas Meža kapos 27. novembrī. Prof. A. Freijs kopš okupētās
Latvijas arhibīskapa Pētera Klepera nāves kā viņa vietnieks izpildīja arhibīskapa pienākumus. P.Kleperi sinode ievēlēja par arhibīskapu š. g. 23. martā, bet viņš mira jau 22. aprīlī ceļā uz baznīcu konferenci Kijevā. Sinodes sēde jauna arhibīskapa formālai ievēlēšanai bija paredzēta oktobra sakumā, bet to atlika prof. A. Freija slimības dēļ. Jauna sēde bija nolikta uz 7. decembri, bet tagad pēc prof. A. Freija nāves nav zināms, kad krievu okupācijas vara pavēlēs sinodi sasaukt.

„Tā ir Dieva providence," teica Alberts Freijs, atgriezdamies Kurzemes krastā pēc vairāku stundu vētraina brauciena uz Zviedriju. Viņš kopā ar citiem bija devies pāri jūrai 1944. gada oktobrī, bet laivu vētras dēļ grieza atpakaļ. Freijs to uzskatīja par zīmi - „Man jāpaliek te!" Viņš Kurzemē sprediķoja, lasīja lekcijas, rakstīja un sarakstījās, dzīvoja ar pilnu uzdevuma apziņu. Taču kapitulācija 1945. g. 8. maijā visam pārvilka svītru.

Neilgi pēc Kurzemes krišanas Freiju apcietināja un nosūtīja austrumu virzienā. Tas bija risks viņa veselībai, bet arī te jārunā par Dieva providenci. Butirku cietumā pie Maskavas viņš bija kopā ar diviem japāņu diplomātiem. Freijam no dzimtenes pienāca šad tad pa pārtikas sainītim, no tālajiem austrumiem nekas. Freijs savu kumosu dala ar japāņiem. Paldies, bet kā lai revanšējas? Japāņi Freijam cietumā iemācīja angliski. Freijs izturēja un atgriezās Rīgā. Baznīcai viņš vēl bija vajadzīgs. Viņš sāka sprediķot Reformatu baznīcā, vadīja Bībeles stundas; viņam uzdeva teoloģisko kursu vadību (divos posmos), kaut arī pašam vēlāk no lekšrīgas jāpārceļas sludināt uz Pārdaugavu.  Stāžs un valodu prasme Freijam arī tagadējās okupācijas apstākļos pavēra ceļu uz ārzemēm: 1961. g. jūnijā „kristīgā miera" konferencē Prāgā un 1963. gada augustā uz Luterāņu pasaules federācijas konferenci Helsinkos. Pasliktinoties veselībai, viņam izgādā brīvu vasaru Šveicē. Atpūtu viņš meklēja arvienu savā dzimtajā Talsu pusē, Laidzes Krumešos.
Trīsdesmitajos gados Freiju daudzināja par iespējamu baznīcas galvu. Tā bija dzirdams sešdesmitajos, ja vien paši varētu brīvi vēlēt. Tas nebija novēlēts. Dieva providence bija lēmusi Freijam spilgtu mūžu un izcilu darbību, prasījusi lielus upurus, bet nu dāvājusi vietu atpestīto pulkos.
 

Avots: Laiks, 11.12.1968

***