Alberts Einšteins bija ebreju izcelsmes fiziķis, kuru bieži uzskata par ievērojamāko XX gadsimta zinātnieku. Izgudrotājs (patentējis žiroskopisko kompasu, ledusskapi, dzirdes aparātu uc).

Nozīmīgākais Einšteina ieguldījums fizikā ir relativitātes teorijas izveide. Einšteinam bijusi liela nozīme arī kvantu mehānikas, statistiskās mehānikas un kosmoloģijas attīstībā.

1921. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija fizikā par fotoelektriskā efekta skaidrojumu un "par nopelniem teorētiskās fizikas labā". Viņa vārdā nosaukta vienība, ko lieto fotoķīmijā, asteroīds, kā arī ķīmiskais elements einšteinijs.

Alberts Einšteins piedzima 1879. gadā Ulmā, Vācijā, emancipētu ebreju Hermaņa un Paulīnes Einšteinu ģimenē. Privātā kārtā mājās saņēmis jūdaisma reliģisko izglītību, no 5 gadu vecuma ar viņu nodarbojies matemātikas privātskolotājs.

1885. gadā sācis mācīties Minhenes katoļu pamatskolā, kur uzreiz ticis pārcelts uz 2. klasi.

1888. gadā pārgājis mācīties uz Luitpolda ģimnāziju. Esot bijis apdāvināts, taču ļoti slinks skolnieks. Nepadevās svešvalodas (vēlāk visai sliktā sadzīviskā līmenī apguvis itāļu, franču un angļu valodu, visu mūžu dodot priekšroku vācu valodai). Māte uzstāja, lai viņš apgūtu vijoļspēli. Tika uzskatīts, ka viņš visu apgūst ļoti lēni, ko mēdz saistīt ar to, ka viņam bija disleksija, viņš bija ārkārtīgi kautrīgs, turklāt viņa smadzenēm bija neparasta struktūra (tas tika noskaidrots pēc Einšteina nāves).

Pastāv arī uzskats, ka viņam, iespējams, piemita autismam radniecīgais Aspergera sindroms.

1900. gadā Einšteins Annalen der Physik iesniedza pētījumu sēriju, kas tagad pazīstama ar nosaukumu "Annus mirabilis pētījumi" (no latīņu annus mirabilis, kas nozīmē "brīnumu gads").

• Pirmajā no šiem darbiem (Über einen die Erzeugung und Verwandlung des Lichtes betreffenden heuristischen Gesichtspunkt) Einšteins izvirzīja enerģijas kvantu ideju (kas ir pamatā jēdzienam "fotons") un to, kā ar tās palīdzību var izskaidrot tādus fenomenus kā fotoelektrisko efektu.
• Otrajā (Über die von der molekularkinetischen Theorie der Wärme geforderte Bewegung von in ruhenden Flüssigkeiten suspendierten Teilchen) viņš aprakstīja savus pētījumus par Brauna kustību, kā arī piedāvaja empīriskus pierādījumus atomu eksistencei.
• Trešajā - "Par kustīgu ķermeņu elektrodinamiku" (Zur Elektrodynamik bewegter Körper) - viņš izklāstīja savu speciālo relativitātes teoriju.
• Ceturtajā no darbiem (Ist die Trägheit eines Körpers von seinem Energieinhalt abhängig?) Einšteins izdarīja no relativitātes teorijas izrietošus secinājumus, tostarp arī to, ka ķermeņa miera stāvoklī enerģija (E) ir vienāda ar tā masas (m) un gaismas ātruma (c) kvadrātā reizinājumu (E = mc2).

1905. gadā Einšteins ieguva doktora grādu ar darbu "Jauns molekulāro dimensiju novērtējums" ("Eine neue Bestimmung der Moleküldimensionen").

1911. gadā Einšteins kļuva par asociēto profesoru Cīrihes universitātē un drīz pēc tam par profesoru Prāgas universitātē, taču pēc neilga laika jau kā profesors atgriezās Cīrihē Tehniskajā universitātē. Šajā laikā viņš daudz strādāja kopā ar matemātiķi Marselu Grosmanu (Marcel Grossman).

1912. gadā Einšteins laiku sāka dēvēt par ceturto dimensiju.

1914. gadā, tieši pirms Pirmā pasaules kara sākuma, Einšteins ieņēma profesora amatu Berlīnes universitātē un kļuva par Prūsijas Zinātņu akadēmijas locekli. Viņš ieguva Vācijas pilsonību. Einšteina pacifisms un ebrejiskā izcelsme nepatika vācu nacionālistiem. Kad viņš jau bija ieguvis pasaules slavu, pirmo reizi tika organizēta kampaņa, lai diskreditētu viņa teorijas.

No 1914. līdz 1933. gadam viņš darbojās kā Ķeizara Vilhelma fizikas institūta Berlīnē direktors; šajā laikposmā viņam arī tika piešķirta Nobela prēmija un viņš izdarīja savus nozīmīgākos atklājumus.

1915. gada novembrī Einšteins Prūsijas Zinātņu akadēmijā nolasīja lekciju sēriju, kurā aprakstīja savu vispārīgo relativitātes teoriju. Pēdējā no lekcijām viņš iepazīstināja klausītājus ar vienādojumu, kas nomainīja Ņūtona gravitācijas likumu. Šīs teorijas ietvaros visi novērotāji ir vienādi svarīgi, ne tikai tie, kas kustas ar vienu ātrumu. Vispārīgā relativitāte nosaka, ka gravitācija vairs nav spēks (kā tas bija Ņūtonam), bet gan laiktelpas izliekuma sekas.

Sākotnēji zinātnieki uz šo teoriju raudzījās skeptiski, jo tā izrietēja no matemātiskas domāšanas un racionālas analīzes, nevis eksperimentiem vai novērojumiem, taču 1919. gadā apstiprinājās no vispārīgās relativitātes teorijas paredzējumi. Artūrs Edingtons saules aptumsuma laikā izmērīja, cik ļoti zvaigznes gaismu izliec Saules gravitācija. Daudzi zinātnieki gan joprojām nebija pārliecināti par teorijas patiesumu (bieži - jo tā nepiedāvāja absolūtu atskaites sistēmu). Einšteins uzskatīja, ka daudzi no viņiem vienkārši nesaprot teorijas matemātisko daļu.

1919. gadā Einšteins šķīrās no savas sievas Milevas un apprecēja savu māsīcu Elzu Loventāli (Elsa Löwenthal). Elza bija viņa pirmās pakāpes māsīca no mātes puses un otrās pakāpes māsīca no tēva puses.

Viņa bija trīs gadus vecāka par pašu Einšteinu. Viņu laulībā bērnu nebija. Viņa dēls Eduards no pirmās laulības sirga ar šizofrēniju un nomira garīgi slimo patversmē, savukārt otrs- Hanss kļuva par hidrauliskās inženierzinātnes profesoru Kalifornijas universitātē; viņam nebija ciešu attiecību ar tēvu.

1921. gadā Einšteins devās uz Ņujorku, kur nolasīja lekciju par savu teoriju. Tajā pašā gadā viņam beidzot tika piešķirta Nobela prēmija - gan ne par relativitātes teorijas izveidi, bet par agrāko darbu par fotoelektrisko efektu. Par relativitātes teoriju joprojām noritēja diskusijas, un Nobela prēmijas komisija nolēma, ka piešķirt prēmiju par kādu mazāk strīdīgu sasniegumu būtu politiski veiksmīgāks solis.

Neparasta bija Einšteina attieksme pret kvantu fiziku. Viņš bija pirmais, kurš paziņoja, ka kvantu teorija ir revolucionāra, un viņa ideja par gaismas kvantiem, ko tagad pazīst kā fotonus, iezīmē jaunās fizikas atdalīšanos no klasiskās fizikas. Kad sākotnēju kvantu fiziku nomainīja jaunā kvantu mehānika, Einšteins uz to raudzījās skeptiski, nepiekrītot tā sauktajai "Kopenhāgenas interpretācijai", jo tā paredzēja uz varbūtību balstītu un nevizualizējamu fizikas norišu aprakstu. Einšteins piekrita, ka tā ir labākā pieejamā teorija, taču meklēja "pilnīgāku", deterministiskāku skaidrojumu.

1926. gadā viņš vēstulē Maksam Bornam rakstīja: "Kvantu mehānika, bez šaubām, ir iespaidīga. Taču iekšēja balss man saka, ka tā vēl nav īstā. Šī teorija izskaidro daudz, taču neļauj mums nokļūt tuvāk Visvecākā noslēpumam. Es katrā ziņā esmu pārliecināts, ka Viņš nemet kauliņus." Uz to izcilais fiziķis Nīlss Bors atbildēja: "Beidz stāstīt Dievam, kas Viņam jādara!" Einšteins nenoraidīja varbūtības teoriju "kā tādu" - viņš bija izmantojis statistisko analīzi savā darbā ar Brauna kustību un fotoelektrisko efektu -, taču viņš uzskatīja, ka pamatā fiziskā realitāte ir deterministiska. Eksperimentāli pierādījumi, kas ir pretrunā ar šo pārliecību, tika atrasti tikai vēlāk - ar Bella teorēmu.

Kad 1933. gadā Vācijā pie varas nāca Ādolfs Hitlers, Einšteins atradās ASV un nolēma neatgriezties. Nacionālsociālistiskais režīms viņu apvainoja jaunas "žīdu fizikas" izveidošanā Deutsche Physik ("vācu fizikas") vietā. Nacionālsociālisma fiziķi (starp tiem arī Nobela prēmijas laureāti Johanness Starks un Filips Lenards) centās diskreditēt viņa teorijas un politiskajā "melnajā sarakstā" iekļaut tos vācu fiziķus, kas tās mācīja (kā Verneru Heizenbergu).

Viņš kļuva par ASV pilsoni 1940. gadā, taču joprojām saglabāja arī Šveices pilsonību.

Einšteins nodarbojās ar fizikas likumu apvienošanu, ko pats dēvēja par apvienoto lauku teoriju (Unified Field Theory). Viņš centās radīt modeli, kas aprakstītu visas mijiedarbības kā viena spēka dažādas izpausmes. Šis viņa mērķis joprojām ir aktuāls, un ar to sevišķi nodarbojas stīgu teorija. Einšteins izveidoja arī vispārīgotu gravitācijas teoriju, kas ir universāla matemātiska pieeja lauku teorijai.

Einšteins nomira no aortas plīsuma miegā 1955. gada 18. aprīlī slimnīcā Prinstonā, Ņūdžersijā. Šajā brīdī pie viņa atradās tikai medmāsa.

Tajā pašā dienā viņu - pēc paša vēlēšanās - kremēja un viņa pelnus izkaisīja nezināmā vietā. Patologs Tomass Stolcs Hārvejs, kurš veica viņa līķa sekciju, saglabāja Einšteina smadzenes. Hārvejs tajās neatrada nekā īpaša, taču 1999. gadā Makmāstera universitātes izpētes grupa atklāja, ka tām viena reģiona trūkst (angl. 'parietal operculum'), savukārt daļa, kas atbildīga par matemātisko domu, vizuāli telpisko izziņu un kustības iztēli ( angl. 'inferior parietal lobe') ir par 15% lielāka nekā parasti.

Avots: Wikipedia.org