Pirms Latvijas valsts svētkiem bostoniešus satrauca bēdīgā vēsts par Aksela Manguļa nāvi. Nelaiķis bija tikko piedalījies kā Latvijas Kara invalīdu apvienības pārstāvis valsts svētku programmas sagatavošanā. Pēdējā rīcības komitejas sēdē vēl bija cerīgs un paļāvīgs, bez mazākām raizēm par gaidāmo otro sirds operāciju slimnīcā. 1984.gadā viņam jau bija bijusi pirmā nopietnā sirds operācija. Tagad ārsti viņam bija ieteikuši otro. Un tad 11.novembra vakarā pēc operācijas, nenākot pie samaņas, Akselis Mangulis piepulcējās aizgājušo cīnītāju saimei aizsaulē.
Bostonā nelaiķis bija pazīstams ne vien kā veiksmīgs arhitekts, bet vēl vairāk kā sabiedrisks darbinieks, nacionālpolītisks cīnītājs. Latvija viņš bija atgriezies uz pagājušajiem dziesmu svētkiem. Pārbraucis mājās Andoverā, viņš sevi netaupīja un izšķērdīgi veltīja savus spēkus Latvijas jaunuzbūvei. Garīdznieki savās atvadu runās nelaiķi raksturoja kā patriotu, kurš vēlējās upurēt visu Latvijai, nekad neprasīdams, kas viņam par to būs.
Akselis Mangulis dzimis 1921.g. 27.martā Limbažos, kur beidzis ģimnāziju, tad mācījies Cēsu arodskolā.
Būdams mūzikāls, reizē mācās spēlēt klarneti. No skolas sola iesaukts Latviešu leģionā. Kaujās Pomerānijā viņu ievainoja. DP laikā mācījās arhitektūru Braunšveigas universitātē Vācijā. Tur sastop arī savu nākamo dzīves biedri Elizabeti. Izmisīgais bēg|u stāvoklis Manguli mudina darboties sabiedriskajā laukā. Viņš piedalās latviešu studentu organizēšanā, dibināja LSC savienību un bija tās priekšnieks no 1951.1īdz 1954 gadam. 1951.gadā ar ģimeni ierodas ASV un apmetas uz dzīvi Bostonā. Mangulis turpina mācīties savu profesiju NE universitātē.
Viņu aicina darboties latviešu sabiedriskajā dzīvē. Visur viņš pieliek savu roku, nevienam nenoraidīdams palīdzību. Piedalījās Trimdas draudzes organizēšanā, pēc tam darbojās draudzes vadībā, bija biedrs DV un vadošus amatus ieņēma LKL apvienībā.
Akselis Mangulis bija saulaina personība. Bija Fraternitas Academica loceklis. Tā kā viņam bija laba pirmā tenora balss, viņu uzņem dubultkvartets "Tēvija". Viņu bieži redzējām tautas tērpā ne tikvien uz skatuves koncertos, bet arī demonstrācijās, kur prasīja brīvību Latvijai. Bija viens no Latviešu republikāņu partijas vadītājiem. Nelaiķis bija veikls runātājs, vienu no savām pēdējām runām teica pensionāru biedrības sanāksmē, kur viņš bija priekšnieka vietnieks. Tuva viņam bija darbošanās trimdas skautu pulciņos. Beigās jāpiemin arī Latviešu krājkase, kur viņš kādu laiku darbojās par kasieri.
Trimdas draudzes bērēs bija pilna bazīca. Daudzi bija atnākuši, lai atvadītos no aizgājušā. Dubultkvartets "Tēvija" atvadījās ar dziesmu "Mūžam zili", kas bija viena no Akse|a mīļākajām dziesmām, šoreiz gan neskanēja spēcīgais Akseļa tenors. Garīgo ceremoniju vadīja divu draudžu mācītāji. No Trimdas draudzes — mācītāja S.Eglīte un no Džamaikpleinas — mācītājs A.Grots.
Nelaiķa mirstīgās atliekas pārpelnoja un pārvedīs uz Brāļu kapiem Katskiļos. Par nelaiķi sēro viņa dzīves biedre un abas meitas.

Avots: Londonas avīze, 07.12.1992