Dzimis Kārļa un Ievas Alberingu ģimenē. 1900.gadā beidzis Baltijas skolotāju semināru.

Miris Vircburgā, Bavārijā, Vācijā.

---

Vircburgā 28. februārī mūžībā aizgāja viens no vecākajiem un čaklākajiem sabiedriskiem darbiniekiem un vecākais sinodālis latviešu ev.-lut. baznīcas Rietumvācijā sinodē Ludis Alberings. Šis rūjieniešu tēvs savā dzīvē bija kā klints, pret ko sašķīda katra dzīves banga. Sirsnīgs un taisns cilvēks būdams, Ludis Alberings līdz savas dzīves pēdējai stundai kalpoja saviem tuvcilvēkiem, līdzinādams un vienodams kā un kur vien varēdams. Ludis Alberings dzimis 1881. g. 6. septembrī, Ternejas pag. Pendingas skolā, kur viņa tēvs Kārlis Alberings bija skolotājs. Kārļa Alberinga ģimene bija svētīta septiņiem bērniem. Ludis bija šīs ģimenes vecākā atvase. Jau agrā bērnībā viņu saistīja mūzika un dziesmas. Pabeidzis attiecīgās pirmskolas, Ludis Alberings apmeklēja skolotāju semināru. Viņš dziedāja seminārā un vietējā garīgajā korī. Semināru viņš beidza 1900. g. un pirmo skolotāja vietu dabūja Naukšēnu pagasta Mirku skolā. Pēc tam viņš kādu laiku strādāja Krievijā un 1918. gadā atgriezās dzimtajā pusē Rūjienā, kur tūliņ noorganizēja un izveidoja jaukto kori, kas vēlāk bija pazīstams kā Rūjienas saviesīgās biedrības koris. Šī kora vadības un diriģenta pienākumus Ludis Alberings veica līdz brīdim, kad devās trimdā. Ar šo savu kori viņš piedalījās visos dziesmu svētkos, kas notika neatkarīgās Latvijas laikā. Sevišķu uz manību un atzinību diriģents un koris izpelnījās ar savu stāju un īpatnējiem rūjieniešu tērpiem 9. dziesmu svētkos Rīgā. Pirmajos Eiropas latviešu dziesmu svētkos Hamburgā 1964. g. Ludi Alberingu apbalvoja kā vienu no vecākiem un izturīgākiem koru diriģentiem. Neatkarīgās Latvijas laikā Ludis Alberings strādāja par administratīvo direktoru Endzeles muižas spirta dedzinātavā, Rūjienas apkārtnē. Viņa ģimene bija svētīta ar diviem bērniem: dēlu un meitu, kuri abi palikuši dzimtenē. Pirmos trimdas gadus L.Alberings vadīja Geesthachtas Saules nometnē. Kopš 1947. g. dzīvoja Vircburgā, kur izdzisa, otrā dzīvesdrauga vārdiem runājot, kā izdegusi svece, svece, kas visu savu mūžu gaiši un spoži dega, ne tikai apgaismodama savu tuvāko un tālāko apkārtni, bet arī sasildīdama to. Alberingu dzimta Rūjienas novadā paaudžu paaudzēm bija pazīstama kā kultūras un garīgo vērtību dēstītāja un kopēja. Šī dzimta devusi latviešu tautai daudz diženu darbinieku, kas kalpojuši visas latviešu tautas un zemes apmērā. Šīs dzimtas piederīgie, strādādami garīgos arodos, izaudzinājuši neskaitāmu daudzumu kultūras darbinieku.

Luža Alberinga šīs zemes atliekas 1. martā no Vircburgas Mocarta kapsētas pēdējā ceļā, prāvam pavadītāju pulkam piedaloties, izvadīja prāv. E.Rozītis un māc. E. Bērziņš. Ludis Alberings darbīgs, sirsnīgs un taisns būdams, visu savu garo mūžu kalpoja latviešu sabiedrībai un savam tuvcilvēkam, tā atstādams lielu, labu un skaistu piemiņu, ko ļaudis vēl ilgi daudzinās. Alberings trimdā bija apzinājis vai visus rūjieniešus. Viņš saņēma ziņas no Latvijas par Rūjienu un apkārtni un turienes cilvēkiem. Viņš visas ziņas bija sācis kārtot, jo gribēja uzrakstīt grāmatu par Rūjienu un apkārtni, kas savā ziņā būtu Rūjienas un apkārtnes vēsture. (Latvija, 16.03.1968)