Aija piedzima 1931.gada 21.jūnijā Krustpilī, Alvīnes un Jāņa Apīņu ģimenē. Savā dzīvē piedzīvoja gan bērnību skaistā vietā Daugavas krastā, gan kara laiku, kad visa ģimene no lidmašīnu uzlidojumiem slēpās saimniecības ēkas pagrabā. Piedzīvoja arī laiku, kad Krustpils stacijā, iegādājoties vilciena biļeti,  kasieris pārbaudīja, vai vārds un uzvārds nav uz Sibīriju izsūtāmo sarakstā.

Tēvs Aijai nomira agri, kad viņai bija 10 gadi. Mamma viena pati izaudzināja viņas abas ar vecāko māsu Ausmu.  Gandrīz visu mūžu Aija dzīvoja un strādāja dzimtajā pilsētā savu vecāku celtajā mājā Daugavas ielā 2. Pēdējos dzīves gadus, kad jau bija vajadzīga aprūpe, viņa pavadīja pie dēla Jura un vedeklas Ļudas un pie meitas Agritas.

Jaunībā, tāpat kā viņas mamma, Aija strādāja pastā. Kad apprecējās ar Vilni Zālīti, līdz pat laikam, kad bērni sāka iet skolā, viņa nestrādāja algotu darbu. Pēc tam, līdz pensijai strādāja vienā darba vietā - šūšanas fabrikā “Asote”. Šūšana viņai bija gan hobijs, gan nepieciešamība.

Aija bija laba saimniece, gatavoja garšīgus ēdienus, šuva sev un bērniem apģērbu un čakli darbojās pa dārzu.  Aijai patika puķes, viņa labi pazina mežu un bija aizrautīga sēņotāja. Aija bija labsirdīga, pieticīga un vienkārša, bet vienmēr uz svētkiem sapucējusies, ar smuku frizūru. Kamēr bija acu gaisma, viņa daudz lasīja. Aija iemācīja  mazajiem lasīt un dziedāt tautasdziesmas. Vedeklai viņa iemācīja latviešu valodu.

Pēdējos dzīves gadus Aiju stipri skāra slimības, viņa nevarēja staigāt, nevarēja lasīt, bet viņa labprāt deklamēja sen mācītus dzejoļus un dziedāja dziesmas. Vienmēr viņa centās būt lietas kursā par ģimenē un sabiedrībā notiekošo un pārdzīvoja par visiem.

Šogad vasarā Aijai būtu bijusi 90 gadu jubileja. Viņas bagātais mūžs paliek atmiņās bērniem Agritai un Jurim, krustmeitai Antrai, krustdēlam Jānim un sešiem mazbērniem: Jānim, Maijai, Jolantai, Artūram, Laurai un Inārai, septiņiem mazmazbērniem: Nikolai, Danielam, Ernestam, Katei, Edvardam, Ērikam, Elzai un visiem viņas tuviniekiem, kaimiņiem un draugiem.