Lija....tai dienā, kad aizgāji... Ilgi, ilgi lija.

Koki ar lapotajiem zariem ieķērušies debesīs kā bērni mātes svārkos un lūdzās sauli. Es nelūdzos. Man nebija spēka pacelt rokas.

Es neticu, ka saule tur ir. ES vairs nezinu, kad tā lec un riet, jo visi pulksteņi sen aizlijuši. Nakts bez zvaigznēm staigā ap māju un bezcerīgi lūkojās logos. Putni un lūgšanas neceļas debesīs, bet nositas pret zemi......

Es reiz domāju, ka spēšu zaudēt... Bet nespēju...ne toreiz, ne tagad... Un viss ir sasalis. Dārzā stāv puķes aizsalušām acīm.... Pulksteņos stāv sasalis laiks. Un debesis sen aizsalušas... Tur aiz tām debesīm palika mana mīlestība......... ...es Tevi mīlēšu mūžam...gaidi, mīļais, kad pienāks mana kārta...tikai sagaidi lūdzu...un tad, uz šo zemi nākamajā dzīvē atkal nāksim abi kopā.-Aija, kas 21 gadu kopā ar Tevi gāja...līdz savām rokām to, kas no mums pāri paliek, Smiltenes kapukalniņam atdeva

.Tur blakus vieta arī man. Vien gaidi...es reiz nākšu.