Dzimusi Igaunijā, mirusi ASV. Paliek vīrs Otomārs, bērni Maija Igaunijā, Aivars Latvijā, Vija un Jānis ASV.

Agnese (Agnes) Rūnika, dzimusi Tišlere (Tischler) 1918. g. 27. novembrī Kabli, Igaunijā, jau bērnībā sapņoja par nokļūšanu Amerikā. Šī bērna fantāzija vēlāk kļuva par īstenību un ir aprakstīta viņas autobiogrāfijā "Agneses sapnis" (Agnes'  Dream).
Tēvu Agnese zaudēja Igaunijas atbrīvošanas karā, abi ar brāli uzauga bez tēva gādības un padoma. Septiņu gadu vecumā māte Agnesi nodeva par ganīti pie tuvējā saimnieka. Jau sešpadsmit gadu vecumā Agnese atrada kalpones vietu lielā saimniecībā un nākamos septiņus gadus gādāja pati par sevi. Šeit viņa satika "Ati" - Otomāru Rūniku, kas darīšanu dēļ aizvien iegriezās saimniecībā. Uzplauka mīlestība un 1941. gadā viņi apprecējās. Šis solis pārveda Agnesi pāri robežai uz Latviju, Skujenes pagasta "Burbirzēm". Mīlestība palīdzēja Agnesei pierast pie svešas zemes, valodas, pieņemt par savām. Agnese kļuva par saimnieci, palīdzot Otomāram apsaimniekot palielo saimniecību. Otrā pasaules kara notikumi pārtrauca jaunās dzīves celšanu. Spaidu kārtā bija jāatstāj abi bērni un jādodas ar vīru uz Vāciju. Kara beigas 1945. pavasarī viņi sagaidīja Rietumvācijā, Brēmenes tuvumā. Pēc sešiem gadiem bēgļu nometnēs, Agnese kopā ar vīru un trešo atvasi meitiņu Viju 1951. gadā izceļoja uz ASV. Nonākuši Kolorado pavalstī, atrada darbu laukos. Agneses bērnu dienu sapnis nu bija piepildījies. Pēc diviem gadiem gaidāmais ģimenes pieaugums prasīja dzīves pārkārtošanu, ģimene pārcēlās uz Denveru. Strādājot vairākos darbos un cītīgi krājot, Agnese un Atis iepirka drēbju tīrītavu, drīz tika atvērtas vairākas drēbju pieņemšanas vietas citās pilsētas daļās. Uzņēmums saņēma vairākus vietējās tirdzniecības biedrības goda rakstus. Raksts par Agneses ģimeni un panākumiem parādījās vietējā presē. Uzņēmums prasīja nepārtrauktu uzmanību, bet Agnese atrada laiku ģimenei, audzinot meitu un dēlu, kā arī vietējai latviešu sabiedrībai. Dziedāja korī, bija skolas valdes locekle, darbojās vietējā amatieru teātra kopā, bija aktīva DV apvienības vanadžu kopas locekle. Pēc 25 sīkstā darbā pavadītiem gadiem ģimene nolēma savu uzņēmumu pārdot, 1981.g. Agnese aizgāja pensijā. Nu varēja atpūsties, apciemot Latviju un Igauniju, pēc ilgiem gadiem satiekot savus divus vecākos bērnus. Atkalredzēšanās bija emocionāli smaga, daudzkas pārrunājams, daudzkas skaidrojams. Blakus vairākiem ceļojumiem uz Latviju un Igauniju Agnese atrada laiku ne tikai sabiedrībai un draugiem, bet arī turpināja savu iemīļoto darbu - ēdienu gatavošanu viesībām. Viņas talantu augsti vērtēja tuvējais restorāns, arvien aicinot viņu talkā.
Kad dēls pārcēlās no Denveras uz Lasvegasu, Agnese un Atis sekoja, gribējās būt viņa tuvumā. Veselībai pasliktinoties, nepieciešams dēla padoms un palīdzīgā roka.  Agnese aizgāja mūžībā 1998. gada 20. decembrī.
Savā dzīvē Agnese agri iemācījās, cik daudz var izdarīt, ja ir stipra griba un izturība, un cik daudz var panākt, ja ir mīlestība gādāt par savu ģimeni, palīdzēt citiem. Agnesi un viņas panākumus dzīvē atcerē sies vīrs, četri bērni, deviņi mazbērni un trīspadsmit mazmazbērni. Viņas pelnu urnu novietos ģimenes kapos Igaunijā.

Avots: Laiks, 20.02.1999