Anjēze Varda piedzima 1928. gadā Beļģijā, taču lielāko daļu radošā mūža pavadījusi Francijā. Viņas filmas, fotogrāfijas un mākslas instalācijas pievēršas dokumentālajam reālismam, feminismam un sociāliem jautājumiem, un tām raksturīgs īpašs eksperimentāls stils.

Kā scenāristei un režisorei Anjēzei Vardai ir nozīmīga loma Francijas un Eiropas kino, kā arī pasaules kinomākslā. Viņas pirmā filma „La Pointe Courte” (1954) tikpat kā netika izrādīta, taču jau ļoti skaidri parādīja viņas personīgo stilu un atnesa viņai „franču jaunā viļņa vecmāmiņas” titulu.

Filma „Kleo no 5 līdz 7” (Cléo de 5 à 7, 1961) tika demonstrēta Kannu kinofestivālā un saņēma franču kinokritiķu balvu.

Vardas daudzo filmu skaitā ir „Lauvas, mīlestība un meli" (1968), „Pseidokumentālā filma” (Documenteur) (1981), kas uzņemta Losandželosā, „Viens dzied, otrs ne” (L’une chante, l’autre pas, 1976), „Žako no Nantes” (Jacquot de Nantes, 1990), "Sejas, ciemi" (2017) un citas. Viņas filmās iedomu pasaule bieži vien mijas ar dokumentālo filmu elementiem.

Režisore ir saņēmusi teju vai visas iespējamās balvas: „Sudraba lāci” Berlīnē par filmu „Laime” (Le Bonheur, 1965), „Zelta lauvu” Venēcijā par filmu „Kaidone” (Sans toit ni loi, 1985), Eiropas Kinoakadēmijas balvu par filmu „Vārpu lasītājas un es” (Glaneurs et la glaneuse, 2000) un Francijas kinobalvu „Cēzars” par filmu „Anjezes pludmale” (Les Plages d’Agnès, 2008).

Vardas darbs ir apbalvots ar Kannu kinofestivāla „Zelta karieti”, goda „Cēzara” balvu un Lokarno kinofestivāla „Goda leopardu”.

Sākumā Varda vēlējās kļūt fotogrāfe, bet vairāk par fotogrāfiju iepatīkas kustīgais attēls – kino. Pirmo reizi foto kameru pret kino uzņemšanai paredzēto Varda nomaina, kad dodas apciemot draugu Francijas zvejnieku pilsētiņā Seti La Pointe Courte rajonā. Gūtos iespaidus Varda nolemj neatstāt acī un kamerā, bet likt filmā – 1954. gadā Anjēze pabeidz skumju mīlas stāstu franču mazpilsētā, nosauc to par La Pointe Courte un 26 gadu vecumā iešūpojas franču jaunajos viļņos.
No Vardas pirmajiem kino darbiem līdz jaunākajam veikumam, kas nonācis uz kinoekrāniem, pagājis jau vairāk nekā pusgadsimts. Starp šajā laikā tapušajiem Vardas meistardarbiem, šķiet, Kleo no 5 līdz 7 / Cléo de 5 à 7 (1962) ir viena no zināmākajām filmām, kas pavisam pamatoti iekļaujas franču tālaika kino visvairāk apbrīnoto un citēto, viedokļos, ietekmēs un vēlākos formveides un klišeju izstrādes procesos izmantoto filmu oreolā.
Tajā pašā gadā, kad Varda uzņem Kleo, Fransuā Trifo piesaka savu bohēmiskās rakstnieku dzīves portretējumu Žils un Džims / Jules et Jim (1962). Gadu vēlāk Žaks Demī, arī režisors un viens no spilgtākajiem franču kino viļņotājiem, piedevām vēl pašas Anjēzes vīrs, izrāda Eņģeļu līci / La Baie des anges). Un vēl tikai divus gadus pirms brīža, kad Vardas filmas varone sāka spoguļoties Parīzes ieliņu skatlogos, filma Līdz pēdējam elpas vilcienam / À bout de souffle (1960) piesaka Žanu Liku Godāru un nosauc vārdā to, ko šodien zinām kā La Nouvelle Vague. 

Turpinot par Vardas formālajiem hibrīdiem, režisore kā savus – pašas veidotus un izmantotus – atzīst tikai divus žanrus: dokumentālo spēlfilmu un dokumentālo filmu ar tēliem. Visas filmas ir dokumentālas, jo visas stāsta par reāliem notikumiem reālā vidē. Pie pirmā žanra darbiem pieskaitāma savdabīgā klejojumu filma (ne gluži klasiska road movie) Klaidone / Sans toit ni loi (1985), pie otrā – Vardas meistardarbs, kas devis iemeslu ne vienai vien režisores dzīves un darba apraksta metaforai  – Lasītāji un lasītāja / Les glaneurs et la glaneuse (2000), kas Latvijā, kinoforumā Arsenāls, tika demonstrēta ar nosaukumu Vārpu lasītāji un es, jo atsaucas uz senseno tradīciju uzlasīt labības laukā palikušās vārpas un saskata šī aroda pārmantojumu mūsdienu sabiedrībā – atkritumu konteineru, izgāztuvju un novārtā atstātu vai „ne līdz galam izmantotu” dārzu plantācijās. Tas pats arods, tikai mūsu laikmeta paliekās. Uzlasīt citam nevajadzīgo, pāri palikušo vai novārtā atstāto un, bruņojoties ar maisiem, bakstīkļiem un pārliecību „atrasts nav zagts”, iet cīņā par izdzīvošanu un pret mūsdienu patēriņa kultūras izšķērdību.

Anjēzei Vardai radošajā darbā allaž patikuši izaicinājumi. Ja tie nerodas paši, tad viņa tos mākslīgi rada, meklē un atrod. Grūtības un šķēršļi ved pie jaunām struktūrām, liek pārplānot un salikt pa jaunam jau iepriekš radīto. Vardu saista viss trauslais un izzūdošais, kas no jauna pacelts un pārlikts kolāžās un vārdu spēlēs, tātad savā ziņā iegūst jaunu spēku un būtību. Varda savā darbā aizstāv to, ko pati dēvē par “autentisku pieticības skolu” – dokumentālo kino, kurā režisors ir tikai starpnieks starp tēliem un publiku. “Es varētu pelnīt vairāk naudas, bet es negribu tirgot produktus. Tāpēc nevis taisu reklāmas filmas, bet radu brīvu kino. Ar jēgu”. ((c) kinoraksti.lv)