Āge Vestenholcs bija dāņu inženieris un uzņēmējs, Latvijas neatkarības atbalstītājs. Izmantojot savus līdzekļus un ietekmi Dānijas politiskajās un militārajās aprindās, organizējis 200 vīru lielu brīvprātīgo vienību, kuri zem Dānijas karoga piedalījās Latvijas atbrīvošanā no Krievijas boļševikiem.

“1919. gadā Dānijas sabiedrībā valdīja izteiktas bailes no boļševisma tālākas izplatīšanās. Katru dienu presē bija lasāmi draudīgi ziņojumi par lielinieku zvērībām, un līdz ar spartiešu sacelšanos Berlīnē 1919. gada sākumā šie draudi daudziem vidusmēra dāņiem sāka šķist arvien reālāki un tuvāki,”

Dānijas vēsturnieks Kirkebeks.

***

Āge Vestenholcs dzimis Dānijā, turīgā tirgotāju, zemesīpašnieku un politiķu dzimtā. Pēc inženierzinātņu studijām, strādājis Siāmā (Taizemē), kur sapelnījis ievērojamus līdzekļus un pēc atgriešanās aktīvi iesaistījies Dānijas sabiedriskajā dzīvē.

1884. gadā beidzis inženierzinātņu studijas (cand.polyt.) Politehniskajā institūtā Dānijā. Pēc studijām 2 gadus strādājis Dānijā pie Lolland un Furesø kanālu dambju celtniecības, kā arī nocietinājumu celtniecībā Kopenhāgenā. 

1886.gadā viņš devās uz Siāmu (Taizemi), kur uzsāka darbu kā ķieģeļu rūpnīcas vadītājs, pēc jau drīz tam kļuva Bangkokas tramvaju kompānijas vadītājs.

1893. gadā Francija pieprasīja nodot Laosu tās kontrolē. Siāmas karalis neplānoja pakļauties Francijas prasībām, un Francijas apdraudējuma iespaidā Āge 16. jūlijā pierakstījās Siāmas flotē. Tā kā viņš labi pārzināja taizemiešu valodu, kā arī ņemot vērā viņa inženiera prasmes, jau drīz Vestenholcs tika paaugstināts kapteiņa pakāpē un viņam tika uzdots nodrošināt upes viena krasta aizsardzību Bangkokā. Vestenholcs personīgi piedalījās kaujas operācijās. Diemžēl, Vestenholca mēginājums uzspridzināt iebraukušos 2 franču kuģus ar baržām, kuras tika piepildītas ar pulveri, neizdevās un franču kuģa lielgabali iebrauca upē pie Bangkokas un atklāja uguni pa Siāmas karaļa pili. 

1893. gada 3. oktobrī karš ar Franciju tika izbeigts, kā "kompensāciju" nododot Francijai Laosu.

1894. gadā, Bangkokā, jeb 3 gadus pirms pirmais elektriskais tramvajs parādījās Kopenhāgenā, Vestenholcs elektrificēja pilsētas zirgu tramvaju satiksmi. Faktiski viņš izveidoja pirmo moderno tramvaju satiksmes sistēmu Āzijā.

Līdz 1906. gadam Vestenholcs aktīvi turpināja savu saimniecisko darbību Taizemē, izveidodams vairākas kompānijas, piemēram, Menam Motor Boat Co, kas nodrošināja satiksmi Bangkokas apkārtnes upēs un būvmateriālu kompāniju Siam Cement Co, bet pēc tam atgriezās Dānijā.

1908. gadā viņš publicēja rakstu “Dažas pārdomas par Dānijas aizstāvību”, kurā viņš stingri uzstājās par Dānijas vispārēju aizsardzību, kuru ierobežoja kāda 1864. gadā parakstīta līguma nosacījumi. Dānijas militārie spēki koncentrējās tikai uz Kopenhāgenas aizsardzību pret apvērsumiem kara gadījumā.

Vestenholcs apgalvoja, ka Dānijai ir vajadzīga visas valsts aizsardzības koncepcija, kas "izmanto mūsu tautas inteliģenci, spēju pretoties pretiniekiem iepriekš sagatavotajās pozīcijās un ļauj ātri pārvietoties starp tām ar velosipēdiem un citiem braucamajiem"

Viņš paredzēja izveidot zemessardzi pēc Šveices parauga, tādējādi apbruņojot un ar velosipēdiem (vēlāk motocikliem) paredzot nodrošināt  ap 70,000 apmācītu un apnruņotu vīru papildus Dānijas 20,000 vīru regulārajiem militārajiem spēkiem. Visiem zemessargiem būtu jāiziet ap 3 mēnešu gara militārā apmācība. Papildus, koncepcijā viņš piedāvāja plānus vairāku nocietinātu vietu izbūvei ap Kopenhāgenu un citās stratēģiski būtiskās vietās.

1908. gadā par saviem līdzekļiem viņš izveidoja ap 150 vīru lielu vienību- Korps Westenholz, kura piedalījās apmācībās kopā ar armiju. Armija atzina Vesteholca ierosmi un drīz tika izveidoti vēl ap 20 līdzīgu zemessardzes korpusu.

1913. gadā Vestenholcs ar savu māsu Ingeborgu Dinesenu nodibināja kafijas ražošanas uzņēmumu, Karen Coffee Co., Ltd.  netālu no Nairobi, Kenijā. Uzņēmumu daudzus gadus vadīja Karena Bliksena (Blixen), Āges Vestenholca brāļameita. Kompānija bankrotēja "Lielās krīzes" laikā 1931. gadā

Pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma Krievijā, Vestenholcs apzinājās briesmas, ko Dānijai kā valstij un dāņiem, kā tautai, varētu nodarīt boļševiki, tāpēc aktīvi aicināja Dānijas valdību iesaistīties cīņā pret Krievijas lieliniekiem.

1919. gada 23. janvārī Vestenholcs tikās ar Latvijas delegāciju un apņēmās organizēt Dānijas palīdzību Latvijai. Latvijas pārstāvji arī aicināja Skandināvijas t. sk. Dānijas pārstāvjiem, kā neitrāliem, uzņemties Latvijas militāro spēku vadību atbrīvošanas kara laikā 

1919. gada 21. februārī Dānijas ģenerālmajors Holtens Kastenšiolds (Holten Castenschiold) informēja Dānijas militāro resoru, ka saņēmis Vestenholca vēstuli, kurā, atbilstoši Latvijas delegācijas ieteikumam, viņam piedāvāts uzņemties Latvijas spēku virspavēlnieka lomu.

Tomēr Dānijas valdība nolēma neatļaut oficiālu Dānijas militārpersonu iesaisti Baltijas  neatkarības cīņās, tāpēc atlika tikai brīvprātības princips.

Nesaņemot Dānijas valdības oficiālu atbalstu, ar Ages Vestenholca sarūpētu finansējumu Kopenhāgenā tomēr tika sākts veidot brīvprātīgo vienību, kuru varētu sūtīt palīgā baltiešiem. Lielāko daļu brīvprātīgo motivēja antikomunistiskais noskaņojums un bailes, ka lielinieki turpinās savu virzību uz rietumiem.

Ar lielām grūtībām 2 mēnešos tika sapulcināti aptuveni 200 dāņu brīvprātīgie, lai gan iepriekš Vestenholcs cerēja vismaz uz 1000 karotājiem. Lielāku karavīru skaitu uz Baltiju liedza sūtīt naudas trūkums. Par dāņu brīvprātīgo rotas komandieri tika iecelts bijušais Dānijas armijas leitnants (Igaunijas armijā paaugstināts par kapteini) LKOK Rihards Gustavs Borgelins. Jāuzsver, ka brīvprātīgie netika sūtīti no Dānijas uz Baltiju oficiāli, tomēr Brīvības cīņās viņi piedalījās Dānijas armijas uniformās un zem Dānijas karoga.

***

1919. gada 4. aprīlī dāņu brīvprātīgie ieradās Tallinā un iekļāvās Igaunijas armijā. Ņemot vērā apstākli, ka pašā Igaunijā boļševisma sērga nebija izplatīta un iekšzemē bruņotas sadursmes ar pirmo Krievijas iebrucēju vilni bija jau beigušās, Igaunijas armijai savu pamatuzmanību vajadzēja veltīt tikai robežas ar boļševiku Krieviju, aizsardzībai. 

Jau 1919. gada 29. maijā Igaunijas, kā arī to sastāvā,- dāņu spēki šķērsoja Igaunijas- Latvijas robežu un sadalījās 2 grupās: viena devās Alūksnes- Valkas- Jaungulbenes virzienā, lai nostiprinātu robežu pret tālākiem krievu iebrukumiem un nepieļautu Krievijas boļševiku izlaušanos uz Krieviju, otra grupa devās Cēsu virzienā. Dāņu uzdevums bija dalība 1. grupā (Latvijas robežas joslas atbrīvošana, izveide un apsardze). Tas viņiem izdevās pārsteidzoši ātri, jo paralēli vācu landesvērs kopā ar Kalpaka bataljonu bija veicis veiksmīgus uzbrukumus no Krievijas iebrukušajai Stučkas vadītajai Sarkanajai armijai un padzinis tos no Rīgas. Demoralizētie sarkanarmieši bēga, jo viņus bija sasniegusi informācija par igauņu mērķiem slēgt Latvijas robežu, lai nogrieztu iespēju atkāpties vai saņemt papildspēkus no Krievijas. Tāpat, sarkanarmiešu vidū bija izplatījušās ziņas, ka pēc iebrukuma Igaunijā, igauņi Krievijas Sarkanās armijas sastāvā esosōs latviešu sarkanarmiešus gūstā neņem un piemēram, ka pēc smagām kaujām pie Valkas, igauņi bija apšāvuši ap 400 gūstekņus- latviešu strēlniekus, par kuriem bija zināms, ka Sarkanajā armijā tie bija pietaikušies "labprātīgi" (kas gan bija visai nosacīts kritērijs).

1919. gada 31. maijā igauņu un dāņu spēkiem jau izdevās atbrīvot Gulbeni, turklāt iegūstot bagātīgus munīcijas un ieroču krājumus, tai skaitā 2 bruņuvilcienus.

Jau 1919. gada 5 jūnijā dāņu un igauņu spēki sasniedza noteikto mērķi- Jēkabpili. Tādējādi, nedēļas laikā  Igaunijas- Dānijas spēki spēja atbrīvot 200 km garu joslu Latvijas teritorijā. Kampaņas laikā šiem spēkiem izdevās sagūstīt ap 1600 Krievijas Sarkanās armijas kareivju, no kuriem daudzi bija etniskie latvieši. Latvieši, kuri bija iesaukti piespiedu kārtā Krievijas Sarkanajā armijā, bija arī demoralizēti Sarkanā terora laikā un tāpēc bieži padevās bez kaujām. 

Par piedalīšanos Latvijas neatkarības cīņās, 8 dāņu brīvprātīgie saņēmuši Latvijas Lāčplēša kara ordeņus.

Āge Vestholcs mira 1935. gadā