Dzimis 1891. gada 20. maijā Baltinavas pagasta Zeļču ciemā zemkopja ģimenē. Lai nodrošinātu savam dēlam izglītību, vecāki pārcēlās uz dzīvi Pēterpilī. Ādams Vizuļs mācījās Sv Katrīnas ģimnāzijā, apmeklēja zīmēšanas un gleznošanas kursus, apguva mūzikas pamatus un darbojās Pēterpils latgaliešu jauniešu sabiedriskajā dzīvē. Bija aktīvs Muzikālās biedrības dalībnieks, iesaistījās pašdarbībā, darbojās pirmajos latgaliešu preses izdevumos. Kādu laiku viņš studēja Pēterpils konservatorijā un sapņoja par studijām Vīnē, bet šie sapņi nepiepildījās. Pēc tam viņš mācījās Pēterpils Garīgajā seminārā un tika iesvētīts par priesteri 1913. gadā. Ādama Vizuļa kā garīdznieka kalpošana sākas 1913. gadā Krāslavas baznīcā. Pēc tam no 1916.-1917. gadam viņš bija vikārs Pēterpils Sv. Staņislava baznīcā, tad prāvests Līvānu draudzē. Gandrīz vienpadsmit gadus viņš bija Daugavpils Sv. Pētera baznīcas draudzes prāvests, kalpojis Malnovas, Ostrones, Atašienes, Rubenes draudzēs. Kalpodams Daugavpilī, prāvests Vizuļs nodibināja katoļu mūzikas biedrību „Lira” un noorganizē ērģelnieku skolu, ko pats arī vadīja. Skolas kurss bija divgadīgs. Blakus muzikālajai izglītībai, mācīja arī kādu praktisku nodarbošanos, kā fotogrāfa, drēbnieka, galdnieka amatu, lai tādā veidā skolas beidzējiem nodrošinātu stabilu dzīvi. Skola sagatavoja ap 30 jaunu ērģelnieku katoļu draudzēm. Viņa darbības laikā notika arī Daugavpils Sv. Pētera baznīcas pilnīga pārbūve, kura miniatūrā atgādina Sv. Pētera baziliku Romā. Kalpojot Līvānos, atjaunoja Līvānu baznīca. Būdams Malnavas draudzes prāvests Vizuļs uzsāka draudzes baznīcas celtniecību Kārsavā, kuru nepabeidza, komunistiem nākot pie varas.

Ādams Vizuļs apbalvots ar 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 1928. gada 14. novembrī. Pēc Otrā pasaules kara 1947. gadā tika apcietināts un izsūtīts uz Sibīriju. Apcietinājumā un izsūtījumā pavadījis vairāk kā septiņus gadus.  

Latgales kultūras darbinieks , rakstnieks Antons Slišāns grāmatas „Ādama Vizuļa (Oduma Vyzuļa) literārais mantojums” (2003) ievadā raksta „Ādams Vizuļs ir neaizmirstama personība Latgales kultūrvēsturē. Ir izvērtējama Ādama Vizuļa reliģiskā, sabiedriskā, un pedagoģiskā darbība, viņa ieguldījums arhitektūras, tautas pašdarbības un literārajā jomā, žurnālistikā, mākslā, politikā un pat saimnieciskajā dzīvē”.

1914. gadā iznākušajā pirmajā latgaliešu dzejas antoloģijā „Kūkle” publicēti divi A. Vizuļa dzejoļi, parakstīti ar pseidonīmu Speidulis. 1935. gadā izdota Ādama Vizuļa drāma „Quo Vadis” pēc poļu rakstnieka Henrika Senkeviča tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Viņš līdzdarbojies latgaliešu preses izdevumos „Drywa”, „Karūgs”, „Latgolas Vōrds”, Ķatoļu Dzeive”. Ir Ādama Vizuļa vēstule radiem, kurā viņš apgalvo, ka apkopojis krājumā visus savus dzejoļus, sacerētos Sibīrijā un pēc tam, esot brīvībā, bet šis manuskripts nav atrodams, stāsta Antons Sišāns jau iepriekš minētajā izdevumā.

Ādams Vizulis miris 1970. gadā un apbedīts Baltinavas pagasta Merkuzīnes kapos.

Avots:Balvu bibliotēka