Dzimis Mazsalacā amatnieka ģimenē. 1885.gadā absolvējis Maskavas universitātes Medicīnas fakultāti atgriezies Rīgā kā pirmais latviešu ārsts.

Latviešu strēlnieku pulku karavīrs.

Dienējis: 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons (pulks) kājnieku izlūku komanda

Apbalvots:

• 25.08.1916, Svētā Jura 4. šķiras medaļa, Nr. 859497

Papildus informācija:

BUTULIS Ādams Jāņa d. pie Smārdes zem uguns brīvprātīgi izgrieza vācu dzeloņdrātīs mūsu izlūkiem nepieciešamo eju.

Viens no cilvēkiem, kurš reti ir minēts LU izveidošanas sakarā, bet kurš to noteikti ir pelnījis, ir ārsts un sabiedrisks darbinieks Ādams Butulis. Ap 1890. gadu tolaik ļoti nelatviskajā Rīgā viņš ir viens no nedaudzajiem latviešu cilmes ārstiem. Butulis rosīgi iesaistās visdažādākajās sabiedriskajās aktivitātēs, bet viņa sirdslieta ir izglītība. Viņš piedalās Latviešu izglītības biedrības izveidē, ir viens no tiem, kurš idejiski sagatavo LU dibināšanu, turklāt dara to kā sabiedrisks darbinieks, neredzot sevi kā mācībspēku un neprasot atalgojumu, bet darbojoties vispārības labā. Otrs ļoti būtisks nopelns — tieši viņš ir pārliecinājis Kristapu Morbergu, universitātes lielāko mecenātu, lai viņa nozīmīgie namīpašumi nonāk augstskolas rīcībā. Līdz šim par Butuli maz zināms bijis tāpēc, ka viņš pats nevēlējās afišēties. Vienmēr jau ir cilvēki, kuri izdara lielu darba daļu un tad neuzkrītoši paiet malā, neprasot publisku atzinību. Treškārt, atbilstoši Ā. Butuļa testamentam LU tika novēlēta liela viņa visu mūžu krātā gliemežvāku kolekcija, kas joprojām ir viens no LU Zooloģijas muzeja interesantākajiem eksponātiem.

***

Aizgājis mūžībā viens no vecākiem latviešu tautas darbiniekiem, plaši pazīstamais ārsts un mūsu Universitātes goda doktors Ādams Butuls. Viņš bija tuvs nacionālās atmodas darbiniekiem Valdemāram, Baronam, Brīvzemniekam un Velmem, līdzīgi viņiem ideālists un palika uzticīgs savam darbam līdz pēdējam elpas vilcienam. Bija plaša vēriena cilvēks un ar savu taisnīgo raksturu un kalpošanu vispārības labā ieguvis atzinību un cieņu ne tika latviešu, bet arī cittautiešu starpā.
Ā. Butuls dzimis 1860. g. 5. XII (23. XI pēc v. st.) Mazsalacā, nabadzīgā ģimenē, kā savu vecāku vienīgais bērns. Trīs gadu vecumā pazaudējis tēvu, viņš ar māti pārcēlās uz dzīvi llģuciemā. Muižas īpašnieks Popovs, vērsis uzmanību uz možo zēnu, pats iemācija viņu krieviski lasīt un rakstīt, pēc tam ievietoja toreiz tikko atvērtajā Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, kur tagad Konservatorija. Sākumā ģimnāzijas mācības programā bija ievesta arī latviešu valoda, ko tur mācīja sirmais latvju zinātnieks un dedzīgais patriots Kaspars Biezbārdis, bet reliģiju luterāņiem — mācītāja un dzejnieka Kārļa Hūgenberģera dēls. Pēc ģimnāzijas beigšanas un 1 gada studijām Freiburgā (Dienvidvācijā) B. 1880. g. devās uz Maskavu, kur 4 gados ļoti sekmīgi beidza universitātes medicīnas fakultāti, būdams šai laikā viens no apdāvinātākiem audzēkņiem un saņemdams arī valsts stipendiju. Viņš tika uzaicināts arī gatavoties profesūrai. Bet jau studentu gados B. Valdemāra un Brīvzemnieka ietekmē rakstīja latviešu un krievu laikrakstos par kuģniecības, skolu un izglītības jautājumiem. Valdemārs ieteica jaunajam ārstam, kuru viņš bija iemīļojis un pareizi novērtējis, labāk doties uz Rīgu, jo dzimtenei mācīti spēki ir vairāk vajadzīgi kā svešumā.
1885. g. Dr. B. nometās uz dzīvi Āgenskalnā kā pirmais un toreiz vienīgais latviešu tautības ārsts Rīgā. Viņa dzīvoklis kļuva arī par sapulces vietu apspriedēm par latviešu tautas sabiedriskām vajadzībām, pie kam Dr. B. ar savu gaišo praktisko prātu un organizatora spējām aizvien dabiski izvirzijās vadītāja lomā. Daudz viņš ceļojis pa Vakareiropu, lai novērotu turienes sasniegumus un labākos no tiem piemērotu dzīvē dzimtenē. Kopš deviņdesmitajiem gadiem nav gandrīz neviena plašāka latviešu sabiedriska pasākuma, kurā nebūtu aktīvi piedalijies nekad nenogurstošais Dr. Butuls. 1886. g. viņš iestājās pirmā latv. kuģniecības b-bā „Austra" un bija tās revizijas komisijas un vēlāk valdes priekšsēdētājs. 1886. —89.g. kopā ar P. Bisenieku bija „Dienas Lapas" izdevējs un vadītājs. Ilgus gadus bija Rīgas Latviešu b-bas runas vīrs un 6 gadus (1889. —95.) tās Derīgu grāmatu nodaļas priekšnieks. 1889. g. jau lielu popularitāti ieguvušais Dr. B. kļuva par Vidzemes guberņas valdes, gubernatora nama un Filantropiskās b-bas uzturēto nespējnieku patversmju ārstu, kādus amatus viņš izpildīja ilgus gadus, pēdējo amatu bez kādas atlīdzības, ja neskaita morālisko gandarījumu, ka viņš kā priekšnieks varēja ievietot b-bas klinikās bezmaksas ārstēšanai arī trūcīgos latviešus. Šīs savas tiesības viņš izlietoja jo plašā mērā, nereti pabalstīdams trūcīgos cietējus no saviem personīgiem līdzekļiem. Bēgļu laikā Dr. B. bija Baltijas bēgļu komitejas sanitārās nodaļas priekšnieks un ierīkoja veselu lazarešu tīklu epidēmiju apkarošanai. Vācu okupācijas varas laikā 1917. g. viņš sirsnīgi nodevās latviešu skolu organizēšanai un augstskolas sekcijas nodibināšanas pie viņa jau 1908. g. nodibinātās Latviešu izglītības b-bas. Par to viņš tika sodīts no vācu okupācijas varas ar lielāku naudas sodu. Pēc Latvijas universitātes nodibināšanas viņš ievēlēts par L. U. organizācijas padomes locekli. Bija priekšnieks Krišjāņa Valdemāra un Jāņa Poruka piemiņas komitejā un Andreja Pumpura biedrībā, kas uzcēlušas šiem mūsu izciliem darbiniekiem skaistus pieminekļus. Atzīstot Dr. Butula lielos nopelnus, Latviešu izglītības b-ba un Latviešu ārstu b-ba ievēlēja viņu par savu goda biedru, bet Universitātes medicinas fakultāte par savu goda doktoru. Vēl atzīmējams, ka Dr. B., būdams savādnieks, vairijās no ordeņiem un jubilejas sarīkošanas viņam pašam. „Tikai strādāt un strādāt bez steigas un bez atpūtas," kā saka Tomass Karlails, kas bija viņa mīļākais filozofs.

Avots: Izglītības ministrijas mēnešraksts, 1939