Ābrams Īzaks Kūks bija viens no slavenākajiem 20. gadsimta rabīniem. Viņš ir dzimis Latvijā, toreizējās Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķa Grīvā, kas tagad ir Daugavpils daļa.

Dzīvojis arī Ludzā, Daugavpilī un Bauskā, kur no 1897. līdz 1904. gadam kalpoja par rabīnu. 

1904. gadā izceļoja uz Izraēla zemi. Pasaulē plaši pazīstams kā pirmais Lielbritānijas mandāta teritorijas Palestīnā virsrabīns, ebreju domātājs, Talmuda, Toras un Kabalas skolotājs.

Kūks ir cēlies no senas rabīnu dzimtas un jau bērnībā ticis uzskatīts par brīnumbērnu.

1876. gadā, 11 gadu vecumā uzrakstījis savu pirmo reliģiska satura grāmatu.

1878. gadā, 13 gadu vecumā nosūtīts mācīties pie Ludzas rabīna Eliezera Don-Jehija, 1880. gadā atgriezies Grīvā, kur mācījies pie sava tēva, rabīna Šlomo Zalmana un Daugavpils rabīna Ruvina Halevi.

No 1884. līdz 1888. gadam mācījies Viļņas guberņas Ošmjanu apriņķa Voložinas ješivā (tagad Baltkrievijā), pēc tam kļuva par Žeimeles rabīnu.

Būdams Bauskas rabīns, viņš no 1901. līdz 1904. gadam publicēja trīs nozīmīgus rakstus, kas bija priekšvēstneši tai izvērstajai filozofijai, kuru viņš attīstīja vēlāk. Vairāki viņa šajā periodā uzrakstītie darbi tika publicēti tikai pēc viņa nāves, kā reliģiskie komentāri "Eyn Ayah" un grāmata par morāli un garīgumu "Mussar Avikhah".

1904. gadā rabīns Kūks pārcēlās no Latvijas uz Izraēla zemi, lai uzņemtos rabīna pienākumus Jafā. Pirmā Pasaules kara laiku viņš pavadīja Šveicē un Lielbritānijā, kur piedalījās politiskajās diskusijās par Izraēla zemes nākotni, kas noveda pie Britu mandāta teritorijas Palestīnā izveides pēc kara (1917. gada Balfūra deklarācija). 

1919. gadā viņam piedāvāja kļūt par Jeruzālemes rabīnu, bet 1921. gadā Palestīnā, kas bija zem Britu mandāta,aškenāzu (viduseiropas un austrumeiropas ebreji) rabīni viņu ievēlēja par virsrabīnu. 

1924. gadā viņš Jeruzalemē nodibināja ješivu, kas nosaukta viņa vārdā par "Mircaz Harav Kook". Rabīna Kūka sekotāji vēl arvien veido lielāko reliģisko grupu Izraēlā, kuras mācības pamatā ir Kabalas idejas.

Pēc rabīna Kūka uzskatiem, dzīve kā dialogs ar Dievu norit divos līmeņos — individuālajā un nacionālajā. Tauta kā vienots vesels arī ir līdzīga personībai, kurai ir izvēles brīvība rīkoties labi vai slikti. Tautas rīcība ir tas, ko tauta vēlas teikt Dievam un tas, kas notiek ar tautu, ir tas, ko Dievs vēlas teikt tautai. Individuālā gadījumā dialogs ar Dievu izpaužas kā cilvēka biogrāfija, bet tautas gadījumā tā ir nacionālā vēsture daudzu gadsimtu garumā.

Kuka mācības pamatā ir kabala. To viņš redzēja kā bāzi jaunas sabiedrības un valsts izveidei Izraēlā, balstītu uz likuma “Mīli tuvāko kā sevi pašu”. Tautai veido vienotu organismu, un ar vienotību tai ir jānoved sevi tādā stāvoklī. Tādā gadījumā tauta kļūst tuva Radītājam. Katram sabiedrības loceklim ir jāsaprot sava misija, neskatoties uz, un tieši pateicoties savai individualitātei – būt daļai no vienotā – no tautas, un pēc tam arī – no visas pasaules.

Tikai kļūstot līdzīgs Radītājam, cilvēks pilda savu misiju. Cilvēks nevar būt individuāli saistīts ar Radītāju, tikai vienotībā ar sev līdzīgiem: “No mīlestības pret tuvāko – uz mīlestību pret Radītāju ” Izraēla tauta pastāv tikai kā vienots vesels, kas tiecās uz savstarpējo atdevi un mīlestību, no tās – uz saplūšanu, īpašību līdzību ar Radītāju. Tādu to Ābrams izveidoja no babiloniešiem, un kopējā mīlestība ir tās pastāvēšanas nosacījums. Trimdā (pretmetā Radītājam), ārpus Izraēlas zemes (Erec Israel – vēlme līdzināties Radītājam) – tauta nepastāv. Lai atjaunotu saikni ar Radītāju, tauta atgriežās Izraēlas Zemē un izveidojas valstiskums – iespēja izlabot sevi kā vienotam veselam. Tāpēc Izraēlas Valsts izveidošana nozīmē izlabošanās sākumu Izraēlas tautai, pēc tam visai cilvēcei un viņu kopējo pacelšanos līdz Radītāja līmenim. Reliģisko likumu ievērošana ir svarīga tikai kā sabiedrības un kultūras noteiktās uzvedības normas. Valsts izveidošana palīdz sasniegt visas nācijas atbildību par izlabošanos – sākumā par Izraēlas tautu, tad par visu cilvēci. Mūsu dienās cilvēce ir attīstījusies un gatava pareizi uztvert kabalu – Radītāja atklāšanas metodiku. Izraēla tautai ir laiks atgriezties no garīgās trimdas, un kļūt par gaismu pasaules tautām viņu ceļā uz Radītāja atklāšanu. Tikai šajā gadījumā Izraēlas valsts celtniecība gūs pasaules tautu atbalstu. Pretējā gadījumā, ja Izraēla tauta nepildīs savu misiju – nest izlabošanās metodiku pasaules tautām – tā tiks iznīcināta un tauta atkal izies trimdā. Kaut arī sionisms neapzinās notiekošo, tas spiests pakāpeniski apzināties nepieciešamību pieņemt kabalu, metodiku Radītāja – augstākā vadošā spēka – atklāšanai, kā valsts un pasaules konstitūciju. Izraēlas tautas misija un izredzētība ir kalpot cilvēcei tās labošanās ceļos, būt “gaismai pasaules tautām” (pravieties Isaja)

Vairāk par ravu Kuku un viņa saistību ar Bālu Sulamu – lasiet Mihaela Laitmana  grāmatā “Divi dižie spīdekļi” (ivritā)

Avots : www.kabriga.lv, Wikipedia.