Aizgājējas dzīve sākās 1900. gada 6. aprīlī Rīgā, turpinājās ar Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Ferdinandu Boku nodibinātā ģimenē, audzinot meitas Valiju un Ainu. Kad satiksmes negadījums nāvīgi ievaino Ferdinandu, turpmākā dzīves vadība paliek Annas rokās. Garīgā stipruma balstīta, viņa kopā ar meitām izdzīvo cauri kara gadiem, un DP nometņu laikiem un 1950. gada janvārī ieceļo Kanādā. Sākuma gados strādā mājsaimniecībā, tad pāriet slimnīcas darbā Sarnijā līdz pensijas gadu sasniegšanai, kurus vada meitas Ainas Selgas mājā Toronto, un dzīves pēdējos četrus gadus Anna Boka pavadīja Kristus Dārzā.
Būdama dziļi reliģioza, savus spēka gadus pēc pensijas izpelnīšanas Anna Boka pavada apmeklējot vecos ļaudis viņu dzīves vietās, dievkalpojumus baznīcā, strādājot rokdarbus vai lasot grāmatas.
Aizgājēju mīļā piemiņā paturēs māsa Milda Priede, 1997. gada janvārī 100 g.v. ar piederīgiem Latvijā, māsas meita Lilija Rudzāte ar ģimeni, meita Aina, mazdēls Andris Rode ar bērniem, meitas Valijas vīrs Paulis Mērnieks, Zigurds Akots, daudzie draugi un paziņas. (DV mēnešraksts, 01.05.1997)

-----

A. Boka.bija Lāčplēša ordeņa kavaliera atraitne. 1975.gadā, riskējot un pakļaujot sevi briesmām, viņa atveda no Toronto pretpadomju literatūru.

Avots: Uz ežiņas galvu liku.-1993.g. 

https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:697859|page:11