Teodors ( pēc pases - Fjodors ) Borovkovs, dzimis Daugavpilī, vecticībnieku ģimenē kā vecākais dēls. No nostāstiem zināms, ka bērnībā piedzīvojis galēju trūkumu - badu, nav bijuši pat apavi. Vecāku attieksme bijusi nežēlīga.

Tāpēc, jau pusaudžu gados aizbēdzis no vecāku mājām, nokļuvis Rīgā. Absolūti integrējies latviskā vidē un zaudējis jebkādus sakarus ar saviem radiem un piederīgiem, par kuriem nekādu zņu nav.

60.gadu sākumā, sievas mudināts un pierunāts, atjaunoja īslaicīgi sakarus ar vecākiem, kuri arī bija pārvākušies uz Rīgu un dzīvoja toreizējā Rēzeknes (tagad - Katoļu) ielā. Taču, saņemot nepelnītu aizvainojumu no vecākiem, jebkādus sakarus ar tiem un citiem radiem atkal pārtraucis. Atlikušajā dzīves daļā - šī tēma ģimenē bija absolūts tabu. 

Latvijas brīvvalsts laikā kalpojis uz Latvijas tirdzniecības flotes kuģa - junga, pēc tam kā pavārs. Ievainots, zaudējot kreiso aci, sakarā ar ko - bijis vācu gūstā vēl pirms Latvijas okupācijas. Vēlāk par šo faktu - bijis represēts. Kā tas bija pieņemts padomju laikā - bērniem par savu pagātni nekas netiek stāstīts, lai kaut kas netiktu izpļāpāts tālāk un nepakļautu ģimeni briesmām. Pavārprasmi saglabāja uz visu mūžu.

Pēc tam strādājis Ķuzes ( vēlāk konditorejas fabrika "17. jūnijs", kur, strādājot vasaras talkās pierīgas Alderos (Ādažu novads), iepazinās ar savu dzīvesbiedri - Annu. (laulība reģistrēta - 1946.gada 24.decembrī). Pēc tam vismaz 30 gadus nostrādāja šušanas uzņēmumu apvienībā - "Siluets".

Sievas vecākus uzņēma kā savus. Bija arī viņiem mīļākais no znotiem.

Viņš nodzīvoja 22941 dienas, kas ir 62 gadi, 9 mēneši un 23 dienas.