Andrejs Bērziņš arī bija viens no tiem, kurš ticēja boļševiku un komunistu varai, taču beigās tika represēts, miris pie radiniekiem Rīgā.

Vēsturē gan šis latvietis ieies kā Padomju kinodīvas Ļubovas Orlovas pirmais vīrs.

Dzimis Majoros, zvejnieka ģimenē.

1914.gadā Mogiļevas guberņā beidzis skolu ar mērnieka-agronoma diplomu.

Iestājies Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļā.

1916.g. iesaukts armijā.

1916.-17.g. dienējis 1. Studentu bataljonā Ņižņijnovgorodā, pēc tam pārcelts uz Maskavas praporščiku skolu. To beidzis un ieskaitīts 183. rezerves kājnieku pulkā kā rotas komandieris.

1917.gada jūlija sacelšanās laikā bija kara revolucionārās komitejas priekšsēdētājs. Pēc tās apspiešanas  nosūtīts darbā uz Maskavas guberņas Pārtikas komiteju. Pēc boļševiku veiktā Oktobra apvērsuma vadīja zemes reformas sekcijas darbu Ņižnijnovgorodā.

1918.gada pavasarī un vasarā tika organizēti pirmie sovhozi un lauksaimniecības arteļi.

1926.gadā jau bija Zemkopības tautas komisariāta administratīvi- fiansiālās pārvaldes priekšnieka vietnieks.

1926.g. apprecējies ar Ļubovu Orlovu. Orlova tolaik vēl nebija slavena, spēlēja klavieres kinoteātros. Ar Andreju  viņiem piedzima dvīņi Nona un Kaspars. Abi aizgāja bojā autokatastrofā bērnībā. Orlova nekur nekad vēlāk šos bērnus nepiemin, it kā tādum nebūtu bijis.

Atbildējis par zemkopības iestāžu kreditēšanu, bieži braucis komandējumos un ar sievu kopā pavadījis maz laika.

1930.g. arestēts "Strādnieku- zemnieku partijas" lietas sakarā (Трудовой крестьянской партии).

1931.g. izsūtīts uz Kazahstānu, kur strādājis par ekonomistu plānotāju

1938.g. arestēts atkārtoti un kā "latvietis" nosūtīts uz Gulagu, kur dažādās nometnēs pavadīja līdz 1946.g., kad viņam atļauts atgriezties Maskavā.

1951. g. atgriezies Latvijā, apmetās pie māsa Mildas. Uzzinājis, ka viņam ir aknu vēzis, nošāvās.