Gunārs Lūsis-Grīnbergs bija izcils latviešu pilsētbūvniecības arhitekts, kurš savu profesionālo darbību veicis Latvijas okupācijas periodā.

Mācījies Rīgas 1.vidusskolā un pēc tās beigšanas iestājies LVU.

1957.g. beidzis Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu

Kopš 1958. gada līdz pensijai 1992. gadā viņa darbavieta visu darba mūžu bija Latvijas valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūts "Pilsētprojekts" , projektu galvenais arhitekts.

Kopš 1960.gada Lūsis-Grīnbergs bija Arhitektu savienības biedrs.

Arhitekts ir vairāk nekā 30 Latvijas mazpilsētu ģenerālplānu un to vēsturisko centru detālplānojumu autors, turklāt daudzām tie ir izstrādāti vairākkārt -

• Tukumam (1973, 1991),
• Siguldai (1972, 1991),
• Cēsīm (1967, 1988),
• Ogrei (1970, 1989).

Lūsis-Grīnbergs ir autors

• Aizkraukles (1971),
• Alūksnes (1974) ,
• Kuldīgas (1973),
• Aizputes (1980),
• Rēzeknes (1985),
• Jelgavas (1987)
• u.c. pilsētu ģenerālplāniem.

Lūsis-Grīnbergs ir līdzautors vairākiem monumentāliem mākslas darbiem -

• Latviešu strēlnieku muzejam un piemineklim Rīgā (1966-1971), par kuru 1972.gadā viņam piešķīra PSRS Valsts prēmiju,
• piemineklim Eduardam Veidenbaumam (1967),
• piemineklim 1905.gada revolucionāriem Rīgā, Grīziņkalnā (1975).

Līdztekus projektēšanai Lūsis-Grīnbergs darbojies arī kultūras pieminekļu aizsardzības jomā.

2001.gadā Lūsis-Grīnbergs par personīgiem līdzekļiem sāka Latviešu strēlnieku pieminekļa sakārtošanu sabiedriskā kārtā, jo Rīgas domei līdz tam nebija atradušies līdzekļi pieminekļa sakopšanai.

"Abi pārējie līdzautori jau ir miruši. Man vienkārši kauns, ka mūsu darbs stāv nesakopts. Man palīdz arī citi cilvēki,"

Lūsis-Grīnbergs plānoja sakārtot pieminekli tā sākotnējā izskatā - demontēt postamentu ar uzrakstu "Latviešu sarkanajiem strēlniekiem", ko sešus gadus pēc pieminekļa atklāšanas lika "pierīkot okupācijas komunistiskās partijas komiteja", kā arī notīrīt notecējums.