Kliģere Olga., Raiņa tuva paziņa, mīļākā,  studente, vēlāk skolotāja.

Dzimusi Kusas pagastā.

Olga par Raini (fragmenti no I. Ziedoņa intervijas "Literatūra un Māksla", 1982.g.

Ar Raini personīgi es iepazinos 1920. gadā Muitas iela, kur Rainim bija dzīvoklis un es biju noīrējusi istabiņu. Vienu vakaru pie durvīm zvana, un ienāk Rainis. Es biju ļoti pārsteigta un izbijusies. Rainis vēlāk sacīja, ka es tā kā nobijusies meitene esot stāvējusi maliņā. Tāda būtiska saruna ar Raini man bija pēc Jāzepa un viņa brāļu izrādes. Es uz pirmizrādi netiku, visi skrēja - tas bija notikums! Visa Rīga bija kājās! Es tiku uz kādu trešo izrādi. Viņš ļoti gribēja zināt ..., bet ko es ... es gan nevaru teikt "skuķis", es biju precēta sieva jau, bet duma ...

...Viņam nāca daudz lūdzēju. Tāds piemērs. Ne no manas klases biedrenēm, bet no Madonas meitenēm -- nelaimīgas mīlestības pēc ielec Daugavā, viņu izvelk, bet viņa pēc tam atkal grib darīt galu. Madonas vidusskolas meitenes zina, ka es dzīvoju Rainim kaimiņos, atnāk: ko nu darīt? Vai tu nevari paprasīt Rainim, viņš ir gudrs: ko ar viņu darīt? Meiteni atveda. Viņa iegāja pie Raiņa, viņi runājās kādas pāris stundas. Iznāca no Raiņa istabas tāda, nu, kā apskaidrota. Pēc tam viņa par pašnāvību vairs nerunāja un nedomāja arī.

...

Es viņu ļoti ilgi vēl pēc nāves redzēju sapņos, man tie ir pierakstīti. Es katru dienu pēc darba braucu uz kapiem un sēdēju ilgu laiku. Viena sveša sieviete, kad nāca krēsla, mani dzina mājās: "Ejiet projām! Ejiet mājas!" Tad es sāku rakstīt romānu - par studentu dzīvi Tērbatā, bet nodomāju, ka neko jaunu neesmu pateikusi, ņēmu un saplēsu.

...

Es no Raiņa no sākuma ļoti baidījos. Bet viņš pastāvēja, ka divu tuvu cilvēku starpā nedrīkst būt nekā nezināma. Vai labs vai slikts - viss ir jāsaka. Un tā no mūsu sarunām un dienasgrāmatām radās piektā skiču burtnīca.

***

"...Pēc Nedēļas raksta par latviešu rakstnieku klasiķu privāto dzīvi un mīlas dēkām uz redakciju piezvanīja dramaturģe, Dailes teātra aktiera Miervalda Ozoliņa atraitne Nellija Ozoliņa: materiālam esot turpinājums. Viņas paziņojums bija sensacionāls — Miervaldis Ozoliņš ir Raiņa un Olgas Kliģeres (dažviet arī Klīgeres, vai kā dzejojumos rakstīts — Mēnesmeitiņas) dēls.

....

1922. gadā kāda Velta Ābelītes vecāsmātes draudzene strādājusi Izglītības ministrijā laikā, kad ministrs bijis Rainis, un, kā tas darbavietā bieži mēdz būt, bijusi lieciniece vai vismaz dzirdējusi minējumus par Raiņa tuvajām attiecībām ar Olgu Kliģeri, kas sākušās jau 1920. gadā un ka viņiem piedzimis dēls. Aspazija, sargājot savu un dzejnieka reputāciju, parūpējusies, lai tikko dzimušais puisēns nokļūtu audzināšanā pie Anetes Ozoliņas, ar kuru Aspazijas brālim kādreiz bijusi mīlas dēka un kuru kopīgais bērns bija miris zīdaiņa vecumā. Veltas Ābelītes vecmammas draudzenei tika uzdots šo jautājumu "nemanāmi" nokārtot, ne vārda nebilstot, kā bērns patiesībā ir tas Rūpniecības ielas nama kāpņu telpā atrastais puisēns. Jautājums arī "nemanāmi" tika nokārtots un iesaistīto personu, jo sevišķi Raiņa — Satversmes sapulces un Saeimas deputāta —, reputācija bija pasargāta un valsts noslēpums saglabāts, izvairoties no draudošā skandāla. Nellija Ozoliņa nebija šīs sarunas lieciniece. Vīrs viņu pasaucis pēc brīža un lūdzis radiniecei stāstu par saviem vecākiem atkārtot vēlreiz — nu jau sievas klātbūtnē. Miervaldis Ozoliņš nodzīvoja vēl piecus mēnešus un par šo apciemojumu tikpat kā nekad vairs nerunāja.

Daina Dzene 2004. gada 16. novembrī

***