Viņa tēva mājās atradās Aussalas četrgadīgā pamatskola, kas bija vienīgā skola J.Boldāna mūžā. No tēva Jāzeps mantoja smēdi, un kopā ar smēdi viņš pārmantoja arī zelta rokas un gaišu prātu, cieņu un mīlestību pret dziesmu un tautas mūzikas instrumentiem. Īpaši jāizceļ J.Boldāna prasme darināt tautas mūzikas instrumentus. Pirmais pašizgatavotais instruments bija kokle. Uz to viņu pamudināja mazpulku žurnālā ievietotais kokles gatavošanas materiāls. Vēl viņš jaunībā apguvis vijoļu, cītaru un kokļu izgatavošanas noslēpumus. Kara laikā iegūtais ievainojums rokā vairs neļāva muzicēt uz stīgu instrumentiem, tāpēc nācās pārkvalificēties uz pūšamajiem un mēlīšu izstrumentiem. J.Boldāna mūzikas instrumentu pūrs ir visai plašs: dūru cītara, lielā un mazā kokle, vijole, akordeons, fleksotons, klabatas, sazafons, bungas un šķīvji, bet vismīļākās tomēr bija cītaras. Pavisam J.Boldāns pagatavojis ap 40 cītarām.

Jāzeps Boldāns arī spēlēja, taču viņa ansamblis nebija liels. Galvenais, dažreiz pat vienīgais muzikants bija viņš pats, jo vienlaikus spēlēja uz vairākiem instrumentiem. Tieši tas radīja klausītājos vislielāko izbrīnu. 80.gados Jāzepam pievienojās arī dzīvesbiedre Klāra (dz.1929.g.), kas bija apguvusi cītaras spēli. Populārais tautas muzikants pirmoreiz Rīgā uzstājās 1986.gada oktobrī, kad Zinātņu akadēmijā A.Upīša Valodas un literatūras institūta fokloristi pulcināja teicējus no visiem novadiem, un izpelnījās vienreizēju atzinību.

Miris 2000.gada 26.jūnijā un apglabāts Baltinavas pagasta Plēšovas kapsētā

Avots : Balvu bibliotēka