Jānis Ezeriņš, rakstnieks.

Dzimis 1891. gadā Biksēres (tagadējā Sarkaņu) pagastā, miris 1924. gadā Rīgā.

1910. gadā beidzis Valkas skolotāju semināru Valmierā.

Strādājis par skolotāju Lazdonā, Barkavā un Saikavā.

1914. gadā mobilizēts armijā, taču veselības dēļ atvaļināts. Ārstējies no tuberkulozes Abhāzijā.

No 1919. līdz 1922. gadam vadījis laikraksta "Brīvā Zeme" literāro daļu. J. Ezeriņš ir īsprozas meistars. Rakstījis galvenokārt anekdotiskās noveles žanrā, viņa darbiem raksturīgs straujš sižets, daudzveidīgs vides un cilvēka tēlojums un negaidīts fabulas atrisinājums.

Nozīmīgi ir J. Ezeriņa veiktie klasikas darbu tulkojumi

• Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetne" un citi darbi,
• vecfranču teika "Okasēns un Nikoleta",
• Džovanni Bokačo "Noveles",
• Stendāla "Sarkanais un melnais".

Saņēmis Kultūras fonda balvu (1923).

"Slaiks, mati nekārtībā, blūze uz iekritušām krūtīm vienmēr vaļā, pats dzīvs, zobgalīgs. Ātri novēroja līdzbiedru trūkumus un mīlēja pasmieties par tiem. (..) Bet draugu kompānijā nebija jautrāka un interesantāka biedra par Ezeriņu,"

- tā latviešu novelistu, vienu no nedaudzajiem ļoti respektējama mēroga klasiķiem mūsu literatūrā - Jāni Ezeriņu (1891. 9. IV - 1924. 24. XII) raksturojis viņa skolasbiedrs dzejnieks Leons Paegle.

***

Arī citi rakstnieka portretētāji Ezeriņā saskatījuši līdzīgas iezīmes; rakstnieks Pēteris Ērmanis atcerējies:

"Ezeriņš vienmēr bija ļoti dzīvs kustībās, runīgs ("viens pats pierunātu visu", kā kāds kollēga teica), spēcīgu, svarīgu balsi, [taču arī] bezgala labsirdīgs, atklāts un sirsnīgs - īsts cilvēks ar zelta sirdi, tikai reizēm patika pazoboties."

Esejiste Zenta Mauriņa vairāk uzsvērusi Ezeriņa romantisko būtību:

"Viņš mīl pasauli katrā tās mirklī, katrs mirklis viņam sniedz (noveles – V.V.) sižetu, un stāsti kā pērles krīt krellē. Ar īsta stāstītāja prieku viņš slīd no situācijas situācijā, ar liesmas ātrumu pavedienus mezglojot un raisot. (..) Ezeriņš pazīst sāpes, bet viņš neceļ tām templi. Sāpes tikpat labi var aprakt vīnā kā lūgšanās. Vīnā varbūt vēl drošāk, vēl dziļāki. (..) Krogu Ezeriņš mīlēja kā vietu, kur var brīvi justies, var nākt un iet, kā un kad iepatīkas, ar nevienu nav jārēķinās. (..) Visu un visus, kas viņam uzlika kaut mazāko slogu vai arī tikai saistījumu, viņš nīda no sirds dziļumiem. (..) Bezbēdība viņa pazīme, un viņa dzīves gudrība: esiet laimīgi - kaut no vienas saules līdz otrai."

Vispārinot var teikt – Ezeriņš bija tipisks holēriskas ievirzes bohēmisks rakstnieks, bieži vien eksplozīvs; cilvēkus un viņu likteņus rakstnieks tēlojis patiesā dramatismā un likteņa neprognozējamībā, taču vienlaikus arī kā groteskas spēles ākstus un karnevāliska paradoksāla masku gājiena viepļus, kuros kolorīti atpazīstama jau apzināta šoka poētika un t. s. melnais humors.

Ezeriņa draugs rakstnieks Rihalds Valdess raksturojis Ezeriņa īpatnējo strādāšanas veidu:

”Tāpat kā daudzi mīl krāt anekdotus, tos atstāstīt, Ezeriņš krāj fabulas. Viņš tās atstāsta un veido. (..) Kamēr no nemākslotas fabulas izkristalizējas raksturi un likteņa pavedieni, kamēr stāsts gatavs. Tagad vajadzīga tikai daža brīva stunda, lai stāstu uzmestu uz papīra. Un tad viņš var rakstīt, kur gadās. Vienalga: viesnīca, svešas mājas, redakcijas klusāks stūrītis. Uz galda alus pudele, apkārt izmētāti papirosu gali un sērkociņi. Pilnīgi mehāniski viņš aizdedzina papirosu pēc papirosa, nodzēš to, neapzinīgi nomet, iededzina jaunu. Istaba pilna dūmu, uz grīdas izkaisītas papīra lapas, papirosu gali. Bieži Ezeriņš stāstu uzraksta vienā vakarā, vienā paņēmienā. Kad uzrakstīts pēdējais vārds, viņš plašu zīmējumu paraksta savu vārdu. (..) No darba pieceļoties, Ezeriņš nevar aizmigt. Parasti viņš iziet laukā ieelpot svaigu gaisu un bieži sagaida kādā restorānā vēlu rīta stundu. (..) Pēc uzrakstīta stāsta meklēšanas process sākas no gala. Atkal Ezeriņš ir visur, atkal nemiera dienas."

Tāds bija Ezeriņa temperaments, drīzāk gan pieskaitāms franču vai itāļu ekspansīvajai dabai. Latviešu novelistikā pirms Ezeriņa autoritāte bija Rūdolfs Blaumanis (1863-1908), kurš galvenokārt attēloja zemniecisko vidi, spoži izkopdams ģermāņu tipa noveli ar tai obligāto autora pozīcijas klātbūtni. Ezeriņš, izņemot agrīno prozu un dažus mākslinieciski nenoslīpētus darbus, latviešu novelistikā rada romāņu tipa anekdotisko noveli. Z. Mauriņa pirms 80 gadiem Ezeriņu dēvējusi par latviešu klasiskās noveles nodibinātāju, bet rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis vēl pēc turpat 80 gadiem rakstniekam piešķīris īsprozas virtuoza apzīmējumu, gluži vai neticamu traģikomisku atgadījumu izklāstīšanas meistara godu.

“Pievēršanās šķietamajiem “dzīves sīkumiem”, prasme sakausēt veselumā traģisko un komisko, lakoniskā rakstība un nosliece uz groteskām un absurdām situācijām padarīja Ezeriņu par modernās noveles aizsācēju latviešu literatūrā,”

tā nedaudz pārforsēti ezeriņiskās noveles modeli raksturo Guntis Berelis. Ezeriņa literāras autoritātes klasiskās noveles žanrā ir Dž. Bokačo, G. de Mopasans, E. A. Po. Latviešu literatūrā diemžēl Ezeriņa dzīves laikā tādu nebija. Ezeriņš apmēram piecus sešus gadus aktīvajā rakstīšanas procesā aptver - protams, nosacīti - "stāstniecības iespēju, sižetu un variāciju enciklopēdiju" (G. Berelis), nevairoties arī no klasisku sižetu un novelistikā tradicionālu personāžu atkārtošanas. Ideju aspektā Ezeriņam tuvi E.T.A. Hofmaņa, N. Gogoļa, E.A. Po un M. Māterlinka darbi. Galvenokārt, protams, ar bināro pretstatu, piemēram, "dzīve - nāve", "cildenais - šausmīgais", "jautrais - nopietnais", "komiskais - traģiskais", "skaistais - neglītais" gandrīz vai paralēlu tēlojumu. Taisnība tiem literatūrzinātniekiem, kuri Ezeriņa daiļradē akcentē gan anekdotiskos, gan karnevāliskos, gan paradoksālas groteskas un pat absurda elementus. Pieminēju arī "melnā humora" un šoka poētikas nežēlīgo tiešumu. Ezeriņa darbi formāli radīti gan reālisma kauzalitātes apšaubīšanas, gan romantisma tipa tradīcijās, un bieži vien Ezeriņa prozas spēks ir šo daiļrades tipu organiskā savijumā. Robežas starp reālo, fantāzijā un iedomās esošo Ezeriņš, kā tas pieņemts modernajā literatūrā, nereti sapludina, tā liekot par nopietno smieties, bet par anekdotisko smelgt. Ezeriņš savās novelēs nemēdz vides zīmējumu vai portretu izvērst garā aprakstā. Viņš uzsver detaļas, kāda raksturīga sīkuma nozīmi, kas var iegūt pavisam citu jēgu. Dzejnieks A. Čaks akcentējis Ezeriņa stāstījuma atjautīgumu: "(..) dažbrīd gleznā, retā, smalkā izteicienā viņš visu pasauli apveļ kā mazu akmeni otrādi." Arī savus personāžus Ezeriņš netēlo plaši un izvērsti, bet atklāj tos it kā tīši apstādinātos mirkļos, kuros personāža būtība izgaismojas vai nu monologā, vai asprātīgā un koncentrētā dialogā, sižeta fināla “apvērsumā” vai arī situācijas paradoksalitātē, - proti, novelistiskajā negaidītībā. Ar "masku balles", proti, karnevāla polifonisko tēmu J. Ezeriņš latviešu noveli padara par modernajai literatūrai piederīgu. Dzīve ir spēle, dzīve ir rotaļa, un tās dalībnieks - vienalga, vai viņš to grib vai ne - tverot mirkli, paliek vientuļš vai tikai daļēji saprasts. Un ko galu galā nozīmē daļēji saprast otru? Vai šāda sapratne tomēr nenozīmē eksistenciālo nespēju "ieiet" otra pasaulē, tā paliekot vientuļam un nesaprastam arī pašam. Tikai kāds, nereti pat viens būtisks notikums spēj piepildīt un attaisnot cilvēka mūžu, ne gari gadi - tāda ir J. Ezeriņa īsprozas filozofija, un tieši tāpēc viņš tēlo šos acumirkļus kā darba epicentru.

Ezeriņš karnevāliskā mainīgumā un it kā griežot raibu un priecīgu karuseli, atklāj cilvēka dzīves atsevišķu notikumu šķietamo nenozīmību, bet patiesībā dziļas cēloņsakarības. Viņš uzskata: "(..) nav nekā, kas būtu tikai gadījums", uzsverot, ka "viss, ko šai vārdā sauc, kā saule plešas tālāk par sevi vai kā zirneklis izstiepj savas mitrās, lipīgās kājas". Tā novelē "Mērkaķis", vienā no Ezeriņa šedevriem, kaislīga sieviete, kurai bijuši jau trīs vīri un "ir jau izmīlējusi jaunus un vecus, precētus un neprecētus, brūnetus un blondus, bagātus un nabagus, krievus un vāciešus", meklē tādu vīrieti, kas viņu pārsteigtu. Kādā masku ballē viņa sastop kungu, kas ideāli tērpies par mērkaķi. Izjūtot šī kunga gandrīz vai bezgalīgo temperamentu, viņa beidzot atkal jūtas iemīlējusies. Taču Ezeriņš klasisko, varbūt pat banālo situāciju pārvērš traģēdijā, jo mērkaķis izrādās nav karnevāla maska, bet īsts cirka mērkaķis, kurš hiperseksuālo, alkatīgo sievieti nogalina, kad tā viņam tieši un aktīvi seksuāli uzmācas. Tādējādi Ezeriņš it kā formāli tēlo kristiānismam raksturīgo pārlieku lielas kaisles un likumsakarīgas nāves neizbēgamību. Taču noveles finālā, tēlodams plūstošo upi un jaunos zvejniekus laivā, rakstnieks patiesībā uzsver bioloģisko tieksmju dažādību un dabas mierīgo harmoniju pretstatā asām kaislībām. Tieši šī meistarnovele apstiprina "puantes" jeb sižeta augstākās smailes nozīmi, kuru Ezeriņš dēvējis par vadzi, uz kura var cepuri pakārt, un tāpēc viņa noveles uzskatāmas par vieglu deju "uz pirkstgaliem", kad dažos mirkļos komiska vai apironizējama situācija pārvēršas traģiskā. Tomēr ne jau situācija vai noveles fabula Ezeriņam ir galvenais, bet gan cilvēka rakstura īpatnības un pat dīvainības, kas atklājas fabulas risinājumā. Novelē "Šaha partija" vīrietis saasināta korektuma dēļ apzināti zaudē šaha partiju savai iemīļotajai, bet tā, neizprazdama, ka vīrietis ir zaudējis, baidīdamies mīļoto zaudēt, uzskata par sevis necienīgu mīlēt zaudētāju, un abi uz visu mūžu paliek vientuļnieki. Novelē "Iegātnīša" Ezeriņš tēlo gandrīz vai psihopatoloģisku sievieti, kura nodedzina savas mājas tikai tāpēc, ka domā - precinieki tiecas nevis pēc viņas skaistuma, bet gan bagātā mantojuma dēļ. Novelē "Burbeka tēva noslēpums" tiek tēlota gadījuma nozīme cilvēka dzīvē. Vecs zaldāts, kuru visi uzskata par absolūta godīguma simbolu, pirms 50 gadiem karavīra gaitās, apmierinādams seksuālu iekāri, nejauši nogalinājis kādu sievieti un pametis klīstot pa nometni sievietes meitu. Šis senais notikums licis visu mūžu vīram dzīvot iekšējā konfliktā, it kā ar sarūsējušu naglu dvēselē. Novelē "Kaprači", nejauši atracis jaunības nebēdībās nogalinātā mātes brāļa kapu, vecais kapracis Sīmanis nostata tā kaulus un galvaskausu kā ģindeni, kuru var ciniski uzrunāt. Tad pēkšņi, gaidīdams kādu atbildi no miroņa atliekām, viņš izjūt ireālas, mistiskas bailes. Bet ir jau par vēlu - zaimošana tiek atriebta, smiltis nobrūkot aprok pašu Sīmani. Tā groteski mistiskā paradoksā tiek apstrīdēts noveles pirmais teikums: "Visjautrākie ļaudis ir kaprači".

J. Ezeriņš gandrīz nekad nevēlas pateikt absolutizētu patiesību par cilvēku un savu viedokli atklāj neuzbāzīgi. Rakstnieka konceptā cilvēks ir noslēpumains (novele "Burbeka tēva noslēpums"). Ezeriņa prasmi atklāt cilvēka psihes dažādīgumu apliecina rakstnieka tēlotās sievietes, sākot no sentimentālas meitenes un dvēseliskas sievietes atklāsmes (noveles "Prinča mantinieks" un "Apstarotā galva"), turpinot ar juteklisku māti ("Joču pirts"), līdz rafinētai pavedinātajai ("Muitnieks un varizejs") vai dzīvi apnikušai grizetei ("Rožainais ēzelis") un mākslotai jaunkundzītei ("Kādas blusas stāsts"). Jāuzsver, ka Ezeriņš noveles "zemūdens akmeņus" atklāj elegantā vēstījumā - viegli, rotaļīgi un nereti arī liriski elēģiskā noskaņā, taču, ja darba sižets un personāži to prasa, - ironiski un pat groteski. Iespējams, ka stila plašo amplitūdu un eleganci J. Ezeriņš izkopis, tulkodams cittautu rakstnieku darbus, jo īpaši O. Vailda "Doriana Greja ģīmetni". Līdzīgi kā O. Vailda, E.A. Po, Š. Bodlēra darbos J. Ezeriņa novelēs savijas skaistais ar šausmīgo, cildenais ar zemisko un traģiskais ar smieklīgo. J. Ezeriņš nodzīvoja tikai 33 gadus, aktīvi un radoši darbodamies novelistikā tikai piecus sešus gadus. Būtiskais un neapstrīdamais - Ezeriņš latviešu īsprozā ir ieviesis un nostiprinājis iepriekšējo gadsimtu dažādu pasaules tautu literatūrās esošās tradīcijas daudzveidīgajā romāņu noveles žanrā - faktiski pirmais Latvijā Ezeriņš saprata (un tas atbilda arī viņa iekšējai būtībai), ka moderno 20. gs. latviešu noveli iespējams radīt uz pasaules literatūras bāzes, noraidot pārlieko bināro opozīciju katagoriskumu un vēstījuma manieres kauzālo absolutizēšanu. Ar daudzām savām novelēm Ezeriņš aizsācis "smalko kaišu" jeb rakstura un psihes dīvainību tēlojumu.

Faktiski Ezeriņš kā viens no pirmajiem latviešu īsprozā apstrīdēja viennozīmīgu labā vai ļaunā cilvēka tēlojumu. Ezeriņa cilvēks bija dažāds, turklāt, mainoties situācijām, pārveidojās un tapa savādāka cilvēka patiesā izpratne. Labākie Ezeriņa noveļu krājumi "Leijerkaste" (I - 1923.,II - 1925.) raksturo viņa pasaules modernistiskā skatījuma un mākslas būtību: " (..)apvienot visu, kas tik nāk priekšā, neprasot ne ērģeļu svinības, ne vijoles aristokrātisma." Ezeriņa pēdējā iecere bija romāns par Malienas (Latvijas novads) jokupēteri Piču Kublenieku, vienlaikus arī dēkainu un drošu latvju zemnieku, kas cīnās pret vācu baroniem un baznīckungiem gan ar asprātībām, viltību, gan karagaitās. Iecerēto romānu Ezeriņš dēvējis par “Latvijas Pūcesspieģeli”, tā norādīdams, ka arī Latvijā var tikt radīta vienlaikus leģenda – teiksma – varoņpoēma – patriotisma Augstā Dziesma, kādu, izmantodams savas tautas nacionālās vēstures konkrētus traģiskus faktus un nacionālās mentalitātes humora un bezbailības garu, radījis beļģu rakstnieks Šarls de Kostērs ( 1827–1879) savā pasaulslavenajā “ Leģendā par Pūcesspieģeli un Jēru Maigumu..”

Tikai daži mūsu novelisti, kā R. Blaumanis, J. Poruks, E. Ādamsons, Anšlavs Eglītis, Z. Skujiņš, A. Bels (varbūt vēl kāds), respektējami kā pasaules mēroga klasiķi joprojām. Jānis Ezeriņš ir viens no pirmajiem un arī mūsdienās daudz lasīts, diemžēl - lielo tautu valodās maz tulkots. 

Avots: Viesturs Vecgrāvis un Anta Lazareva

Ezeriņa lirikai   raksturīgi redzes priekšstati, muzikalitāte, izjusti apcerīgs skatījums uz pasauli. Dzejoļi apkopoti krājumā"Krāšņatas"(1925).  J.Ezeriņa īsajā mūžā top vairāki stāstu un noveļu krājumi. Stāstu un noveļu krājumos "Dziesminieks un velns" (1920), "Fantastiska novele un citas"(1923),  "Apstarotā galva" (1923) un "Leijerkaste" (1.daļa 1923, 2.daļa 1925) personāžu psiholoģisks tēlojums apvienojas ar strauju sižeta attīstību, situācijām nereti ir absurda iezīmes. Uzmetumos palicis romāns "Pičs Kublenieks" par latviešu Pūcesspieģeli, tautas varoņpoēmas varoni. Ezeriņš sarakstījis viencēlienu "Siberijas zāle"(1920).

Dzīve un radošā darbība: Ezeriņš Jānis (1891.9.IV Biksēres pag. Beiros - 1924.XII Rīgā, apbedīts Meža kapos) - rakstnieks. Dzimis saimnieka ģimenē. A. Saulieša krustdēls. Mācījies Vanagpakalnes pamatskolā 91899-1902), Cesvaines (1902-05) un Lazdonas draudzes skolā (1905-06). Beidzis Valkas skolotāju semināru Valmierā (1910). Mācību laikā piedalījies skolēnu žurnāla veidošanā un literārās diskusijās, aizrāvies ar zīmēšanu un gleznošanu. Strādājis par skolotāju Lazdonas draudzes skolā (1910-12), par skolas pārzini Barkavas pagasta Kalna skolā (1913) un Saikavas ministrijas skolā (1913-14). Piedalījies sabiedriskajā dzīvē, teātra izrādēs, spēlējis pasākumos vijoli, vadījis kori.1914. gadā mobilizēts armijā, bet veselības dēļ drīz atvaļināts. 1916. gada februārī aizbrauca ārstēties uz Gulripšas (Abhāzijā) tuberkulozes sanatoriju, vasarā caur Harkovu ieradās Maskavā, pēc tam atgriezās Saikavā, kur atsāka skolotāja darbu. Bija laikrakstu "Līdums" un "Dzimtenes Atbalss" literārais līdzstrādnieks. 1918. gadā vācu okupācijas vara uz apsūdzības pamata 5 nedēļas turēja apcietinājumā, pēc tam Ezeriņš strādāja par palīgskolotāju, kādu laiku bija bez darba. No 1919. gada rudens Ezeriņš dzīvo Rīgā, strādā par laikraksta "Brīvā Zeme" literārās daļas vadītāju (1919-22). 1922. gadā pārceļas uz Praulienu, kur viņa sieva bija skolotāja. 1924. gadā uz neilgu laiku ārstēšanās nolūkā izbrauca uz ārzemēm (Austriju, Šveici, Vāciju). Pirmā publikācija- dialogs "Veltas bailes" Zvārguļu Edvarda "Zobgala kalendārā" 1907. gadam, ar parakstu Orions. Literārās darbības sākumā daudz atdzejoja A. Feta, A. Bloka, V. Solovjova, A. Puškina, Ā. Mickeviča, Š. Bodlēra, T. Gotjē, V. Bleika, Ž. Rodenbaha u.c. autoru darbus, vēlāk tulkoja galvenokārt prozu. Dzeju, prozu un tulkojumus publicēja semināra audzēkņu krājumos "Rīta vēji"(1908), "Zem zvaigznēm"(1909) un periodikā. Ezeriņš ir anekdotiskās noveles izkopējs un viens no šī žanra ievērojamākajiem autoriem latviešu literatūra. Stāstu un noveļu krājumos "Dziesminieks un velns" (1920), "Fantastiska novele un citas" , "Apstarotā galva" (abi 1923), "Leijerkaste" (1. daļa 1923, Kultūras fonda balva; 2.- 1925) personāžu dziļi psiholoģisks tēlojums apvienojas ar strauju sižeta attīstību, situācijām nereti ir absurda iezīmes. Revolūcijas un Latvijas brīvības cīņu atainojumā Ezeriņš spējis apvienot personāža psiholoģijas atklāsmi ar sociāliem un politiskiem akcentiem. Stāstos kolorīts daudzveidīgas vides un cilvēku tēlojums, darbiem raksturīga izteikta ekspozīcija un negaidīts fabulas atrisinājums. Uzmetumos palicis romāns "Pičs Kublenieks" par latviešu Pūcesspieģeli, tautas anekdotēs sakņotu varoni. Ezeriņš sarakstījis viencēlienu "Siberijas zāle" (1920), dzejoļi apkopoti krājumā "Krāšņatas" (1925). Ezeriņa lirikai raksturīgi redzes priekšstati, muzikalitāte, izjusti apcerīgs skatījums uz pasauli. Ezeriņš darbojies humora jomā, "Ilustrētā Žurnālā" 1924. gadā publicētas anekdotes par rakstniekiem (bez paraksta), A. Čehova humoristisko darbu dramatizējums (ar pseidonīmu Abc). Ezeriņa tulkojumi: A. Šahova, P. Kogana, G. Banderasa "Tipi vispasaules literatūra"(1909); O. Vailda "Doriana Greja ģīmetne"(1921); "Kentervilas spoks" un "Lorda Artura Seviļa noziegums"(abi 1922); vecfranču teika "Okasens un Nikoleta"< Dž. Bokačo "Noveles"(abas 1921); Stendāla "Sarkanais un melnais"(1-2, 1921-22); lugas- Š. van Larberga "Pans"(1921), F. Kopē "Kremonas vijolnieks", Moljēra "Daiļavas"(abas 1922), O. Mirbo "iemīlējušies"(1923) u.c. Kopā ar J. Grīnu sastādījis lasāmo grāmatu pamatskolas sešām klasēm "Valoda"(1923-24), kā arī ābeci un lasāmo grāmatu pamatskolai "Valodiņa"(1924). Sastādījis bērnu literatūras antoloģiju "Cīruļu koris"(1926). Citi darbi: "Dāma sērās" , "Invalīda stāsts" , "Gulripšas dārzā" , "Zailana laulība" (visi 1922), "Šaha partija" , "Joču pirts" , "Mērkaķis" , "Prātnieka atriebšanās" (visi 1923). Raksti 3 sējumos (1935), Kopoti Raksti 5 sējumos (Mineapolisā. 1955); izlases- "Izmeklētas noveles" (1942), "Kādas blusas stāsts" (1944), "Noveļu izlase" (1955), "Stāsti un noveles" (1962), "Dzejas un prozas izlase" (1978), "Dāvinu sirdi" (1982), "Saules kode" (1988, dzeja), "Pusdienas ar mūziku" (1992), "Noveles" (1998).

Atsevišķi stāsti un noveles:

• "Dāma sērās" ,
• "Invalīda stāsts" , 
• "Gulripšas dārzā",
•  "Zailana laulība" (visi 1922), 
• "Šaha partija" ,
•  "Joču pirts",
• "Mērkaķis" ,
•  "Prātnieka atriebšanās"(visi 1923).

Dramaturģija:

• viencēliens “Siberijas zāle” (1920).
• Raksti 3 sējumos (1935), 
• Kopoti Raksti 5 sējumos(Mineapolisā. 1955);
• izlases- "Izmeklētas noveles"(1942), 
• "Kādas blusas stāsts" (1944), 
• "Noveļu izlase" (1955),
• „Kopoti raksti” 5 sējumos (1955),  
• "Stāsti un noveles" (1962), 
• "Dzejas un prozas izlase"(1978), 
• "Dāvinu sirdi" (1982),
•  "Saules kodeļa"(1988, dzeja), 
• "Pusdienas ar mūziku" (1992),
• "Noveles"(1998).   

Izmantotā literatūra:

Ē.Zimule „Literatūras rokasgrāmata skolēniem”, R: Zvaigzne ABC, 1995,

Avots: www.liis.lv