Ivans VI Romanovs arī Joans VI, bija formālais Krievijas imperators reģenta Kurzemes hercoga Bīrona, vēlāk viņa mātes Annas II valdīšanas laikā (1740-1741).

Dažkārt vēstures avotos tiek dēvēts par Joanu III, t.i. par atskaites punktu tiek ņemts cars Ivans IV. Pēdējā pusgadsimta historiogrāfijā tiek dēvēts par Joanu VI, t.i. sestais Joans Maskavas tronī, skaitot no Ivana Kaļitas.

Dzimis kā Ivana V mazmazdēls, Braunšveigas-Bevernes-Lineburgas hercoga Antona (Anton Ulrich) un Krievijas carevnas (princeses) Annas II dēls.

Pēc ķeizarienes Annas I nāves par jauno ķeizaru 1740. gada 17. oktobrī kronēja viņas māsas Katrīnas dažus mēnešus veco mazdēlu Joanu.

Par reģentu tika iecelts Kurzemes hercogs Bīrons, kurš uzreiz mazuļa vecākus izolēja no galma.

Pēc 2 nedēļām - naktī 8. uz 9. novembri - ar gvardes palīdzību tika īstenots apvērsums; Bīrons tika arestēts, bet par reģenti līdz imperatora pilngadībai izsludināta tā māte hercogiene Anna.

1741. gada 25. novembrī (6. decembrī p.j.st.) Pētera I un Katrīnas II meita Elizabete ar gvardes palīdzību īstenoja valsts apvērsumu, gāžot Ivanu VI no troņa.

Vispirms bija plāns "Braunšveigas ģimeni" vienkārši izraidīt no Krievijas taču, tā kā Elizabetes vara nebija leģitīma un viņa ļoti baidījās no iespējama apvērsuma, tikai šoreiz par labu Ivanam VI, viņa 1742. gadā lielā slepenībā pavēlēja tos ieslodzīt Daugavgrīvas cietoksnī pie Rīgas, 1744. gadā pārveda uz Oranienburgu Pēterburgas pievārtē, bet pēc tam uz Holmogoriem Arhangeļskas tuvumā, kur mazo Ivanu pilnībā izolēja no vecākiem.

1756. gadā Ivanu VI pārveda uz vieninieka kameru Šliselburgas cietoksnī (dokumentācijā bija iereģistrēts kā "zināmais arestētais" -известный арестант), pilnībā izolējot to no saskarsmes ar ārpasauli.

1759. gada atskaitēs ir ziņas par ieslodzītā psihes traucējumiem.

Tā kā gan Elizabete, gan Katrīna II pie varu bija sagrābušas valsts apvērsuma ceļā, t.i. nelikumīgi, bez tam arī to valdīšanas stils un metodes bija tādas, kas lielai pavalstnieku daļai šķita neciešamas, bija vairāki mēģinājumi organizēt likumīgā imperatora Ivana VI bēgšanu vai atbrīvošanu no ieslodzījuma, lai pēc tam atjaunotu tā statusu.

Pēdējais šāds mēģinājums bija jau Katrīnas II laikā, 1764. gada 5. jūlijā (16. jūlijā p.j.st.), kad podporučiks Mirovičs (Мирович, Василий Яковлевич) un daļa Šliselburgas cietokšņa garnizona neveiksmīgi mēģināja atbrīvot ieslodzīto imperatoru.

Tā kā sardzei bija dots rīkojums nogalināt ieslodzīto, ja ir pamatotas briesmas, ka to kāds varētu atbrīvot, Joanu VI uz vietas nogalināja, atbrīvotājiem vēl neaizlaužoties līdz tā kamerai.