J. Kalniņš (pseidonīms Prātkopis) dzimis 1847. gada 20. (8.) decembrī Vidzemē, Ārciema Kānadžos.

Miris 1919. gada 29. jūnijā. Izglītība – Cimzes skolotāju seminārs.

Darba dzīve – skolotājs Ļaudonā, Vietalvā, no 1881. gada līdz 1882. gadam– atstādināts no skolotāja amata nacionālo uzskatu dēļ.

No 1883. gada līdz 1885. gadam– skolotājs Sausnejā, Vietalvā.

No 1885. gada līdz mūža beigām darbojas avīžniecībā.Baltijas Vēstneša redaktors.

Juris Kalniņš apprecējās tikai 1890. gadā četrdesmit divu gadu vecumā ar „jau senāk uzcerēto "savas tautas zilacīti",  septiņpadsmit gadus jauno Šarloti Mežaku, kuru pats 1873. gadā nokristīja un vēlāk mācīja Vietalvas ministrijas skolā, un kurai deva līdzekļus tālākai izglītībai. Viņi tika salaulāti Kokneses luterāņu baznīcā 1890. gada 14. oktobrī. Šajā laulībā piedzima trīs meitas - Milda, Anna, Marta un dēls Valdis Edgars.

Darbība latviešu valodniecībā:
1. izlokšņu leksikas apraksti;
2. skolu gramatikas autors;
3. pētījumi par vārdu nozīmēm un vārdu lietojumiem.

Komunistu valdīšanas gadā cieta ari Vietalvas un Odzienas pagasts, kas abi cieši saistīti kulturālā un sabiedriskā dzīvē. Baigajās jūnija dienās uz padomiju aizveda Vietalvas pag. vec. J. Eiduku, Odzienas pag. vec. J. Bunduli, sabiedrisku darbinieku P. Pļavnieku ar sievu agronomi Lidiju, bij.aizsargu vada k-ri lāčplēsi E. Krūmiņu, bij. aizs. vada k-ri P. Cielaviņu ar ģimenēm un citus. Komunistu vajāts bija spiests atstāt draudzi un pāriet saimniekot tēva mājās Limbažu apkārtnē iecienītais ilggadīgais draudzes mācītājs J. Osis.

Apklusa darbs arī Vietalvas un Odzienas labdarības b-bā, kas dibināta 1870. g. un bija viena no vecākām sabiedriskās - kulturālās dzīves vadītājām ne tikai abos kaimiņu pagastos, bet arī jo plašā apkaimē. Biedrība jau no pašas dibināšanas izveidoja kori un rīkoja jautājumu un viesīgos vakarus.

Biedrība sarīkoja arī pirmās nopietnākās teātra izrādes Latvijas laukos, uzvedot 1870. g. rudenī Ādolfa Allunāna lugu «Paša audzināts» un «Lakstīgala un brāļa meita». Pirmos latviešu dziesmu svētkus vietalvieši sava diriģenta, toreizējā Vietalvas skolotāja un vēlākā «Baltijas Vēstneša» redaktora Jura Kalniņa (Prātkopja) vadībā ievadīja ar dziesmu karu, bet otros vispārīgos dziesmu svētkos 1880. g. b-bas koris ieguva 1. godalgu — sudraba liru, kas saglabāta līdz mūsu dienām.

Trejos dziesmu svētkos 1888. g. jaukts koris ieguva 3. godalgu — sidraba kausu. Koris piedalījās arī pēdējā dziesmu karā 1939. g. Rīgā.

Izglītības ministrijas mēnešrakts 1936.gada 11.numurā raksta:

Juris Kalniņš ir viens no populārākiem 70-o un 80-o gadu tautiskās atmodas laikmeta darbiniekiem un, līdzīgi Auseklim un citiem tā laika patriotiski noskaņotiem latviešu skolotājiem, viņš daudz cietis no tā laika vācu muižniecības un garīdzniecības. Sevišķi vētrainām cīņām bagāti tie 24 gadi (1870.—1894.), kad Kalniņš ir skolotājs Vietalvas draudzē. Tad vietalvieši bija par paraugu visiem pārējiem patriotiski noskaņotiem latviešiem. Tas lielā mērā bija taisni J. Kalniņa, vietalviešu idejiskā vadītāja, nopelns.
 

Kalniņš dzimis 1847. gada 20. (8) decembrī Ārciema pag. Kanačos, kur viņa tēvs bija atnācis par iegātni, apprecēdams Jura Neikena vecāko māsu Annu. Izglītojies Dikļu draudzes, tad Limbažu apriņķa skolā un Valkas skolotāju seminārā, kuru
beidza 1868. Gadā.

Pēc tam draudzes skolotāja palīgs Ļaudonā, bet no 1870. Gada draudzes skolotājs Vietalvā. Še viņš bez pārtraukuma darbojas līdz 1881. gada 25. (13) novembrim, kad Cēsu-Valkas laukskolu valde mācītāja Dēbnera spiedienā viņu kā vācietībai bīstamu jaunlatvieti no skolotāja amata atcēla. Cēsu-Valkas laukskolu valdes lēmumu Kalniņš pārsūdzēja Vidzemes laukskolu virsvaldē, bet tā 1882. gada 4. martā (20. febr.) Kalniņa pārsūdzību noraidīja. Pēc tam Kalniņu ievēlēja par skolotāju gan Rīgas Latv. labd. b-ba savā meiteņu skolā, gan Stukmaņos, gan arī Jonatāna b-ba savā skolā, bet muižniecības rokās esošās skolu valdes viņu vairs par skolotāju nekur neapstiprināja.

Beidzot 1883. g. 14. (2) septembrī pareizticīgo laukskolu padome nolemj atvērt Sausnēja palīga draudzes skolu Vietalvas „Podņēnos", kur Kalniņu ieceļ par skolotāju. Skola darbojās ar labām sekmēm un pastāvēja līdz 1886.gadam, kad Kaliņu 24. (12) novembrī iecēla par ministrijas skolas pārzini Vietalvā.

1892. gadā Kalniņš ar teicamām sekmēm nolika arī mājskolotāja eksāmenu Rīgas mācības apgabala eksāminācijas komisijā.

Sākot ar 70-tiem gadiem, Kalniņš daudz rakstījis „Baltijas Vēstnesī" un „Balsī" par dažādiem skolu un sadzīves jautājumiem, pa lielākai daļai ar pseidonimu P r ā t k o p i s.  

1895. gada oktobrī, krievu varas spiests, skolotāja amatu atstāja un pārnāca uz Rīgu, kur nodarbojās ar žurnālistiku un rakstniecību. No 1895. gada līdz pat savai nāvei (1919. g.) bija „Balt. Vēstn." redakcijas loceklis (kaut arī šim laikrakstam dažādos laikos bija dažādi nosaukumi), kādu laiku arī atbildīgais redaktors un kā tāds pēc 1905. gada revolūcijas izcieta arī 8 mēnešu ilgu cietuma sodu.

1910. gadā „Dzimtenes Vēstnesī" iespiests Kalniņa plašs apcerējums par Juri Neikenu, un 1914. gadā iznāca atsevišķa grāmata - viņa darbs par Jāni Cimzi sakarā ar Cimzes 100. dzimšanas dienu.

Juris Kalniņš sarakstījis arī pirmo poētiku (1892. g.) latviešu valodā, kas dibināta gandrīz vienīgi uz tautas dziesmām.
 

Sakārtojis Andreja Pumpura rakstus (A. Gulbja izdevniecība Pēterburgā 1904. g.), sniegdams ievadā Pumpura biogrāfiju. Tautisko cīņu laikmetu Vietalvā un savus personīgos pārdzīvojumus Juris Kalniņš aprakstījis stāstā „Tautības centienu dēļ" („Dzimt. Vēstn." pielik.1911. g.).

Bez jau pieminētās poētikas Kalniņš vēl sarakstījis kādas septiņas mācības grāmatas, kā:

• „Dabas mācība" (1. izd. 1878. g., 2. — 1881. g., 3. — 1888. g.),
• „Vadonis rakstienos tautas skolām" (1881. g.),
• «Padomnieks vēstuļu rakstīšanā" (1889. g.),
• „Vecās un Jaunās Derības stāsti" (1890. g., „Geometrija" (1890. g.),
• „Latv. valodas mācība" (1. izd. 1890. g., 2. — 1894. g.,_3. — 1901. g.) un
• „Vai Jūs runājat latviski?" (Mācības grāmata krieviem un vāciešiem. Divi izdevumi, 1880. g.)

Kalniņš gribēja izdot latviešu biedrību gada grāmatu.
Viņš visos latviešu laikrakstos griezās pie biedrību darbiniekiem ar lūgumu, lai nosūta ziņas.  Sabiedrības pasivitātes un līdzekļu trūkuma dēļ šī grāmata palika neizdota. 1882. gad, atrazdamies bez darba, J. Kālniņš pārtulkojis arī dažus
stāstus, no kuriem ievērojamākie:

• K. Lābachera „Meža jods" (B. 1883. 1—4., stāsts, kurā attēlota kāda Vidzemes apgabala dzīve),
• T. Miges „Ceļa jūtīs" (B. 1882. 47.-52.) un
• „Nolādētais" (B. V. 1882. 190.—219.).

Vēl no Kalniņa ievērojamākiem tulkojumiem minami: Heines „Belzacars" (B. 1881. 2.), Šekspīra „Otello", Gust. Freitāga „Soll und Haben" v. d. c.

Bez savas literārās darbības Kalniņš dzīvi piedalījies arī latviešu sabiedriskā un saimnieciskā dzīvē. Tā viņš tūliņ 1870. gadā pēc ierašanās Vietalvā nepilna mēneša laikā nodibina dziedāšanas b-bu un gandrīz 25 gadus bez pārtraukuma vada šīs b-bas kori, kā arī noorganizē un vada pirmās teātra izrādes Latvijas laukos. Vietalviešu koris Kalniņa vadībā vairākos dziesmu svētkos iegūst pirmās godalgas. Pārnācis uz Rīgu, Kalniņš aktīvi piedalās Rīgas Latviešu b-bā, sevišķi Zinību komisijā un vasaras sapulcēs. Kalniņš ilgāku laiku bija arī Zinību komisijas priekšnieks.

1899. gadā kopā ar „Balss" red. Aleksandru Vēberu — Varaidošu Zanderu (1848. —1910.) un „Zemkopja" red. agr. Jāni Bisenieku (1864. —1923.) noorganizē vispārīgo latviešu lauksaimnieku kongresu, kurā piedalās pāri par 1000 delegātu ne tikai no visas Latvijas, bet arī latviešu kolonijām lekškrievijā un citur. Kā kongresa rīcības komitejas priekšsēdis Kalniņš uzaicina kongresā referēt par piensaimniecību toreiz jauno koppienotavas vadītāju, mūsu Tautas Vadoni Dr. Kārli Ulmani. Šī ir arī Kārļa Ulmaņa pirmā publiskā uzstāšanās. Jaunais latviešu censonis iegūst vispārēju lauksaimnieku atzinību. Arī pats kongresa priekšsēdis par K. Ulmaņa panākumiem bijis stipri sajūsmināts, sacīdams: „Tas ir jauns, daudzsološs spēks latviešu tautai".

Arī savā kritikā („Balt. Vēstn". 1899. g. 290. n-rā) Kalniņš. nodod par K. Ulmani atzinīgu atsauksmi, nosaukdams viņu „par krietnu lietpratēju, kas kongresā devis latviešu
lauksaimniekiem ļoti lietderīgus un pārbaudītus aizrādījumus". Sava mūža pēdējos gados Kalniņš krietni daudz rakstu veltījis latviešu skolu un izglītības jautājumiem.

Dažus gadus pēc viņa nāves, Lielajos kapos blakus Jura Kalniņa kapam novietots skaists, zīmīgs piemineklis atvērtas grāmatas formā. Diemžēl padomju okupācijas laikā, kad pagātnes kultūras vērtību noliedzēji nopostīja Lielos kapus, pazuda arī Jura Kalniņa kapa piemineklis, un vairs nav zināma pat viņa atdusas vieta... Tā nu šim dižajam vīram nav nevienas piemiņas vietas - ne dzimtajā Ārciemā, ne Vietalvā, nedz arī Rīgā. Smago un ilgstošo 1944. gada augusta kauju laikā tika nopostīta arī Kalniņa skola - kādreizējā Vietalvas draudzes skola, vēlākā ministrijas skola, Vietalvas - Odzienas II pakāpes pamatskola un Vietalvas  sešklasīgā pamatskola, kura Latvijas brīvvalsts laikā bija nosaukta viņa vārdā. Arī Kalniņa izlolotās Vietalvas Labdarības biedrības nams nodega tajās skarbajās dienās.

Avots: http://arutins-vietalva.blogspot.com/