Stepans Bandera bija viens no ukraiņu nacionālistu kustības līderiem no 1930. līdz 1950. gadiem. No 1941. līdz 1959. gadam Ukraiņu nacionālistu organizācijas (UNO) (ukraiņu: Організація Українських Націоналістів) līderis.

Dzimis Starijuhriņivas ciemā Ivanofrankivskas apgabalā, kas tobrīd bija Austroungārijas impērijas sastāvā. Viņa tēvs bija studējis teoloģiju Ļvivas Universitātē un bija katoļu uniāta (rita) kulta priesteris.

Tēvs - Andrijs Bandera (nošāva Kijivā padomju NKVD), māte - Miroslava Bandera (nomira 1922.gadā), brāļi - Vasils (gāja bojā Aušvicas nometnē 1942.gada jūnijā), Bohdans (nošāva gestapo), Oleksandrs (gāja bojā Aušvicas nometnē 1942.gada jūnijā), māsas - Marta Marija (izsūtīta uz Sibīriju), Volodimira (izsūtīta uz Sibīriju), Oksana (izsūtīta uz Sibīriju), Miroslava (mira mazotnē). Sieva - Jaroslava Bandera. Bērni - Natalija (1941 - ), Andrijs (1946 - ), Lesja (1947 - ).

1918. gadā viņš bija ievēlēts Rietumukrainas tautas republikas parlamentā, bet 1919. gadā viņš kalpoja Ukraiņu Galīcijas armijā. Viņa māte, Miroslava, bija nākusi no katoļu mācītāju ģimenes.

1919. gadā Stepans aizbrauca uz Striju, kur dzīvoja viņa vecvecāki. Tur viņš iestājās ukraiņu klasiskajā ģimnāzijā, kuru pabeidza 1927. gadā.

1922. gada pavasarī no tuberkulozes nomira viņa māte. Bērnībā Stepans slimoja ar locītavu reimatismu.

1922. gada sākumā iestājās Plastā (ukraiņu skautu kustība). Ģimnāzijā iekļāvies arī Ukraiņu ģimnāziju augstāko klašu organizācijā. Pēc ģimnāzijas beigšanas centās izbraukt uz Čehoslovākiju, lai iestātos Ukraiņu Tautsaimniecības akadēmijā, bet neveiksmīgi, jo nesaņēma atļauju no poļu varas iestādēm izbraukšanai.

1928. gadā viņš iestājās Ļvivas polithniskajā skolā, kur studēja agronomiju (specialitātē inženieris agronoms). 

1928. gadā tika uzņemts Ukraiņu kara organizācijā. Sākotnēji darbojies izlūkošanas, bet vēlāk propagandas nodaļā.

1932. gadā, viņš absolvēja Ļvivas polittehnisko skolu, tomēr viņš nesaņēma diplomu, jo tika arestēts.

1934. gadā piedalījās Polijas valdības ministra slepkavībā. Par to viņam tika piespriests nāvessods, kas pēc tam tika mainīts uz mūža ieslodzījumu.

1939. gadā, kad Ļvivu okupēja Padomju Savienība, iznāca no cietuma.

1941.gada 30. jūnijā Ļvivā OUN deklarē Ukrainas neatkarīgās valsts nodibināšanu, tomēr jau drīz pēc tam vācieši arestēja Stepanu Banderu, kuru līdz 1944. gadam turēja ieslodzījumā Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē. Ukraiņu nacionālisti aizgāja pagrīdē.

1944. gada oktobrī tika atbrīvots no ieslodzījuma un apmetās Rietumvācijā, kur vadīja UNO rietumvalstīs bāzētās grupas.

1959. gada 15. oktobrī tika atrasts miris savā dzīves vietā.

Viņu, tāpat kā viņa tēvu- mācītāju 1941.g.,  noslepkavoja VDK aģents.(noindēts ar ciankāliju)

2014.g. 17. augustā viņa kapa vieta tika uzspridzināta