Miglā asaro logs. Angelika Blaua 
Kam veltīta slavenā „Atzīšanās”? Čakam Drabešu laikā esot bijusi maza mīlestības epizode ar Cēsu viesnīcnieka meitu Angeliku Blauu. Mēļo, ka tieši viņai dzejnieks adresējis daudz skandināto „Miglā asaro logs...”.  Vēlāk gan viņš to uzdāvināja arī skolas gadu mīlestībai Leontīnei Rundelei, kura savukārt bija stingri pārliecināta – dzejolis rakstīts viņai. 

Angelika bija krietni jaunāka, un tajā brīdī, kad viņš iepazinās, vēl pusaudze. Slaida, sprigana tumšmate, enerģiska ar spēcīgi izteiktu holerisko temperamentu. Ar savu enerģētiku, šķiet, bija spējīga Čaku nogalināt. Tomēr par nesaprātīgu Angeliku nevarētu dēvēt nekādā gadījumā. 

Pretēji vecāku vēlmei ieinteresēt meitu komerczinībās un tautsaimniecībā viņa sāka studēt teoloģiju un reiz pat esot teikusi sprediķi Āraišu baznīcā, tiesa, nevis no kanceles, bet gan pie pults dievlūdzēju priekšā. Studiju gados Rīgā, neraugoties uz jaunai meitenei visnotaļ smagnējo izvēli, Angelika paralēli dziedāja Latvijas Universitātes korī „Dziesmuvara” un bieži apmeklēja gan literatūras, gan mākslas lekcijas. 

Angelika bija ārkārtīgi skaista sieviete, pat bagātais „Straumēnu” saimnieks Edvarts Virza uz viņu metis acis. Bet arī viņa apprecējās nevis ar Čaku, bet gan ar viņa draugu, ārstu Arvīdu Kļaviņu, un Otrā pasaules kara laikā devās trimdā. 

Kad 70. gados uz brīdi iebraukusi Rīgā no ASV, viņa savai jaunības dienu draudzenei Mildai Grīnfeldei sacījusi: „Starp mani un Aleksandru Čaku taču patiesībā nekā tāda nebija...” Vēlāk atmiņās Milda stāstīs: „Vēl šodien varu droši apliecināt, ka Angelika bijusi visinteresantākā, vissavdabīgākā meitene, kādu man savā mūžā gadījies sastapt. [..] Satieku vakarā uz ielas Angeliku. Rokās viņai aprakstīta papīra loksne. Viņa tur to nesalocītu, tur ar abām rokām – itin kā tinte vēl nebūtu nožuvusi. Acis staro, visa seja staro – taisni jābrīnās, ka mums vēl jāmeklē gaisma kur citur. Jā, jā, Angelika nākot no Aleksandra Čaka, rokās viņai Čaka dzejolis – vēl slapjš, un man tūdaļ jāizlasa. Steigšus dodamies no krēslainās Dzirnavu ielas laukā uz Krišjāņa Barona ielu. Izrādās, gaišākais skatlogs ir pie Šortmaņa maiznīcas. 

Tur arī piestājam. Un Angelika balsī man lasa: „Atzīšanās.” Un tālāk: „Miglā asaro logs...” Pēc tam balsī lasu es. Šad tad sametas – aiz laimes satraukuma kāds aizžņaudz kaklu. Un, kad dodamies mājās, jūtamies neizsakāmi laimīgas. Protams, Angelika ir bagātāka, jo viņai pieder vairāk, jo radies tāds dzejolis. Un domās tiek sūtīta klusa pateicība dzejniekam, kuru „samīs reiz ilgas kā zirgi”.” 

Angelika Blaua dzimusi 1910. gada 23. jūlijā Cēsīs viesnīcas īpašnieka ģimenē.

1934. gadā apprecējusies ar Aleksandra Čaka draugu ārstu Arvīdu Kļaviņu. Pēc tam cita pēc citas sevi pasaulē pieteikušas meitas Ilze, Rūta un Māra. Otrā pasaules kara beigu cēlienā kopā ar vīru un bērniem devusies svešumā. Bēgļu nometnēs Vācijā reizēm nācies dzīvot pusbadā. Kad pavērās iespēja, Kļaviņu saime izceļojusi uz Austrāliju, taču tur ģimenes galvam nav ļauts strādāt par ārstu bez pārbaudījumu kārtošanas, tāpēc tālākās gaitas vedušas uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Tagad Angelika Kļaviņa mitinās pie savām meitām ASV. Pēdējo reizi ciemojusies Latvijā 1996. gadā, izrādot lielu interesi par mākslas izstādēm un koncertiem.

Avots: vestnesis.lv